Latvijas Hidroekoloģijas institūta pētnieki invazīvo sugu monitoringā ūdens paraugus ņēmuši aizsargājamu dabas teritoriju ezeros un upēs, tostarp Gaujā, Daugavā un Ventā. Kopumā ievākti un analizēti ap 100 paraugi saldūdens ekosistēmās.
Īpaši jāuzmana unikālās ekosistēmas
Institūta pētnieks Matīss Žagars pastāstīja, ka daudzviet lielajos ezeros uzieta invazīvā suga daudzveidīgā sēdgliemene jeb dreisēna, kura agresīvi samazina vietējo gliemežu daudzveidību. Vienlaikus šī suga arī filtrē ar barības vielām pilnos ezerus.
"Interesanti šīs sugas kontekstā ir tas, kurā mirklī mēs tā kā padodamies, kurā mirklī mēs sakām – principā mēs tur vairs neko neizdarīsim, tā suga jau ir praktiski lokāla. Dreisēna ir Burtniekā, Usmas ezerā, Rāznas ezerā, līdz ar to arī iztekošajās upēs. Piemēram, no Burtnieku ezera dabūt ārā dreisēnu vairs nav fiziski, praktiski nekādā veidā iespējams," pastāstīja Žagars, norādot – no dreisēnas ekosistēma, visticamāk, nesabruks, tomēr ir skaidrs, ka tā nav vēlama visur. "Piemēram, kaut kādās mazās aizsargājamās ūdenstilpnēs, kā Teiču purva vidū, kur ir neliela ezeru grupa, kas ir pasaules līmenī unikāli ezeri, cilvēku ietekmes neskarti. Tās ekosistēmas ir ļoti trauslas. Tādās sistēmās ieviešoties agresīvai sugai – kā dreisēna – prognozēts, ka tur viņa varētu nodarīt ļaunumu.
Līdz ar to vienīgais, ko mēs šobrīd varam darīt, ir vienkārši uzmanīties, ka mēs viņu neaizstiepjam no tāda Burtnieku ezera uz Teiču purvu."
Tikmēr Portugālē, Spānijā un Ziemeļamerikā, kur ir nabadzīgāki ūdeņi, šī suga jau nodara būtiskus postījumus ekosistēmām, jo ezeros zivīm līdz ar to nav barības bāzes, un vietējās populācijas iet bojā.
Invazīvās sugas nezināšanas dēļ mēdz ievazāt iedzīvotāji
Monitoringā mazākās ūdenstilpēs daudzviet konstatēta arī invazīvā zivju suga rotans. Lielajās upēs plēsīgās zivis izēd šo sugu un tā nenodara būtisku ļaunumu, vērtēja pētnieks, bet citāda situācija ir ar Amerikas signālvēžiem un dzeloņvaigu vēžiem.
"Signālvēži un dzeloņvaigu vēži ir izturīgi pret slimībām, pret kurām nav izturīgi vietējie vēži, līdz ar to ir situācijas, ka vietējo vēžu populācijas iznīkst, bet Amerikas vēži tur labi ieviešas. Kad rakstām pašvaldībām rekomendācijas par vēžošanu, mēs sakām, piemēram, ka vēžošanas rīkus, kas ir lietoti ārpus konkrētā ezera, nedrīkst šai ezerā lietot, jo pie tiem rīkiem arī pieķeras tās slimības. Tāpat nedrīkst vēžus pārnest no viena ezera uz otru ezeru.
Cilvēki nepazīst svešzemju vēžus, viņiem liekas – forši, vēzītis manā ezerā dzīvos, varēs piektdienas vakarā uzvārīt. Bet mēs ienesam svešu vēzi.
Piemēram, Usmas ezerā pēkšņi uzradās dzeloņvaigu vēzis. Viņa tur nebija iepriekš, kāds viņu tur atstiepa, un pēc pāris gadiem Usmas ezerā visi zvejnieku murdi pilni ar dzeloņvaigu vēžiem. Izglītošana ir labākais ierocis."
Izpēti veic ar jaunu DNS analīzes metodi
Saldūdens invazīvo sugu monitoringā viens no mērķiem ir arī testēt Latvijai jaunu metodi, izmantojot tieši vides DNS analīzi, kas ir lētāk un vienkāršāk par šo sugu nozveju.
"DNS ir tas unikālais ģenētiskais materiāls, unikālais paraksts, kas ir katrai sugai raksturīgs, un mēs, salīdzinot to DNS, ko paņemam no vides, ar tādu kā "DNS bibliotēku" mākam pateikt, kurš organisms to DNS ir vidē izdalījis. Vidē izdalīšana notiek tā, ka vienkārši no zivīm nokrīt zvīņa vai viņa pret kaut kādu akmeni noberž gabaliņu no spuras, tur iekšā ir šūnas.
Mēs iesmeļam ūdeni, izfiltrējam caur speciāliem filtriem, tad laboratorijā Biomedicīnas pētījumu centrs izolē to DNS, un var pateikt, kādi zvēri ūdenī dzīvo.
Pats svarīgākais – tas lika secināt, ka šo lētāko, ātrāko, vienkāršāko metodi, lai meklētu invazīvas sugas, piemēram, tur, kur viņu vēl nav, arī Dabas aizsardzības pārvalde varētu nākotnē mēģināt iekļaut savos monitoringa algoritmos," norādīja pētnieks.
Mīklaino saldūdens medūzu monitoringā neatklāj
Vēl projektā bija plānots pētīt arī tikai pērn Latvijā konstatēto saldūdens medūzu, bet monitoringa vietās tās neatrada. Šīs sugas parādīšanās Latvijā arvien ir mīkla, sacīja ūdeņu pētnieks Žagars. Arī šī medūza barojas ar zooplanktonu, par ko konkurē arī vietējas sugas.
"Tā saldūdens medūza, ko pagājušogad atrada vienā dīķī pie Cēsīm, tad ir vēl vienā atradnē Baltezeru sistēmā pie Rīgas un tad vēl kaut kur Daugavpilī, bet mēs viņu neatradām ūdens paraugos. Līdz ar to gribētos domāt, ka baigi daudz viņu vēl nav. Tā nav vietējā suga Latvijā, šeit dabiski nav saldūdenī medūzu. Nu mēs tajā barības ķēdē iemetam vienu kaut kādu nezināmu elementu. Tas ir tā kā aizbraukt ceļojumā uz eksotiskām valstīm un saēsties kaut kādu ļoti asu, dīvainu ēdienu – mēs nezinām, kā vēders reaģēs. Tāpat mēs nezinām, kā šeit reaģēs tā vietējā ekosistēma. Neviens skaidri nezina, no kurienes viņa tur uzradās, kāds zvērs tur viņu atnesis," sprieda Žagars.
Vides aizsardzības fonda projektā sagatavota datubāze un karte ar piecu saldūdens invazīvo sugu atradnēm. Nākotnē Hidroekoloģijas institūta zinātnieki cer arī padziļināti izpētīt, kā šīs svešzemju sugas ietekmē ekosistēmu konkrētajās vietās.
