Pļavās zied gaiļbiksītes un dabā retāk sastopamās vīru dzegužpuķes, kas iekrāsojas koši violetos toņos. Kuplā aitu ganāmpulka noganītās pļavas veido ainavu, kāda Latvijā daudzviet bijusi pirms gadsimta – tā ceriņu smaržas apvītās Šlīteres bākas pakājē ar skatu uz senajiem mežiem un jūru šobrīd izskatās Slīteres Nacionālais parks, kas dibināts tieši pirms simt gadiem.
Dabas aizsardzības pārvaldes (DAP) Kurzemes reģionālās administrācijas direktore Dace Sāmīte pastāstīja vairāk par parka vēsturi: "Mēs esam tā saucamajā Šlīteres mežniecībā, Šlīteres ciemā. Ciems ir salīdzinoši vecs, izveidots 1800. gadu sākumā kā pusmuiža Dundagas baronam. Arī pirmais centrs dabas piemineklim, kuru izveidoja pirms simts gadiem 1923. gadā, atradās šajā vietā. Šeit dzīvoja mežzinis, kurš bija atbildīgs par izveidoto Šlīteres dabas pieminekli.
Mums daudzi jautā, kāpēc ir Šlītere un Slītere? Vietvārds ir Šlītere, bet nacionālais parks ir Slītere, tā mums nesaskan praktiskā dzīve ar likuma dzīvi.
Lūk! Esam vecajā mājā – atgriezušies pirmsākumos, jo daudzus gadus administrācijas birojs atradās Dundagā. Nu jau te esam vairāk nekā desmit gadu."
Kopš izveides parks pamatīgi izpleties
Par Latvijai un Eiropai nozīmīgo teritoriju ikdienā rūpējas DAP Kurzemes reģionālās administrācijas darbinieki, kopskaitā 15 inspektori, eksperti un arī apsaimniekošanas daļa, jo jāpieskata daudzi īpašumi – dabas takas, stāvvietas un citi objekti.
"Piemineklis izveides brīdī bija aptuveni 1000 hektāru liela platība, kurā iekļaujas Šlīteres Zilie kalni ar visu nogāzi, apakšā ar lielajiem mūža mežiem. Kopš 1923. gada mēs esam izpletušies, šajā brīdī Slīteres Nacionālais parks aizņem aptuveni 9000 hektāru lielu platību," pastāstīja Sāmīte.
Teritorijas ziņā Slīteres Nacionālais parks ir viens no mazākajiem Latvijā, taču tajā ir koncentrētas dabas vērtības.
"Sākot no ziemeļu elementiem, ko mēs šeit redzam, ar aļņiem, medņiem un rubeņiem purvos. Tajā pašā laikā ir dienvidu elementi – platlapju meži, liepas, oši, ozoli, zemsedzē redzam tādas sugas kā lakšus, vizbuļus, efejas un visādas dīvainas papardes, ko tik vienkārši nemaz neredzam," norādīja Sāmīte, paužot, ka parkā dienvidi satiekas ar ziemeļiem.
Sāmīte minēja, ka senos laikos, sēžot Slīteres kraujas malā, jūrā varēts slapināt kājas. "Mūsu jūra tad tika saukta par Baltijas ledus ezeru," pastāstīja Sāmīte.
Šlīteres bāka aicina apmeklētājus
Šlīteres bāka atrodas Baltijas ledus ezera senkrasta malā, 5,3 kilometru attālumā no jūras. Par objektu gādā biedrība "Zaļā doma". Tās pārstāve Andra Ratkeviča pastāstīja, ka biedrība rūpējas, lai bāka būtu atvērta apmeklētājiem.
Bāku te uzbūvēja 1848. gadā, tā piedzīvojusi dažādus laikus, arī Padomju armijas radītās sekas.
Pēc Latvijas neatkarības atjaunošanas, kad bāka savu navigācijas nozīmi bija zaudējusi, to pārņēma Vides ministrija un bāka nonāca Slīteres Nacionālā parka valdījumā.
"Ir izveidota ekspozīcija par Baltijas jūras veidošanos, par Slīteres Nacionālo parku, ko tas īsti sargā. Atbraucot uz bāku, ir daudz ko darīt, kaut vai iepazīstoties ar materiāliem, kas te ir izvietoti," pastāstīja Ratkeviča.
Senās koka trepes nu ieguvušas koši dzeltenu krāsojumu, bāka ir gaiša, un gandrīz katrs stāvs ir piepildīts ar bagātām ziņām par pašu parku, dabas vērtībām – augiem, putniem un kultūras mantojumu Lībiešu krastā, te var uzzināt arī informāciju par Latvijas bākām, īpaša uzmanība veltīta putniem un putnu migrācijai, kas, kā norādīja Ratkeviča, ir globāls un milzīgs process.
Tikmēr putnu balsis iespējams klausīties ne tikai īpaši izglītības nolūkiem veidotajā Ozola namiņā, bet arī šobrīd dabā nesen veidotajā Kukaiņu dabas takā, kā arī Lielajā pastaigu takā.
Simtgadi Slīteres Nacionālais parks godinās ar tradīcijām bagātiem notikumiem. Gaidāmas Slīteres ceļotāju dienas, kas notiek augusta pirmajās brīvdienās. Tās sakritīs ar Lībiešu svētkiem, bet kukaiņu nakts gaidāma jūlijā. Pasākumu laikā vienmēr ir iespēja doties izzinošos pārgājienos un satikt dabas pētniekus klātienē.
