ĪSUMĀ:
- Cilvēces vienošanās samazināt ozona caurumu ir sasniegums vides aizsardzības jomā.
- Nesenais pētījums liecina, ka daži uz Zemes notiekošie procesi var veicināt ozona cauruma noārdīšanos, ieskaitot ugunsgrēkus.
- Pētnieki lēš, ka Austrālijas ugunsgrēki paplašināja ozona caurumu par 10%.
- Pētījumā tika analizēti dūmi, kas stratosfērā nonāca Austrālijas plašajos ugunsgrēkos.
- Latvijas Universitātes asociētā profesore: ugunsgrēkiem ozona slāņa noārdīšanās procesā ir lielāka nozīme, nekā uzskatīts līdz šim.
- Tomēr pesimismam, ka panāktais ozona cauruma samazinājums nu ir vējā, nav pamata.
- Bažas ir par to, ka situācija vairs nav tik laba, kā bija 2019. gadā.
Masačūsetsas Tehnoloģiju institūta pētnieki nākuši klajā ar paziņojumu, ka ugunsgrēki rada daļiņas, kas, nonākot atmosfēras slāņos, izraisa ķīmiskas reakcijas, kuru rezultātā noārdās ozona slānis. Zinātnieki izpētījuši, ka Austrālijas plašie ugunsgrēki vien 2020. gadā paplašināja ozona caurumu par 10 procentiem.
Pētījums ir publicēts žurnālā "Nature", un tajā galvenokārt tikuši analizēti dūmi, kas stratosfērā nonāca tā sauktajā "Melnajā Austrālijas vasarā", kad valsts austrumu daļā plaši ugunsgrēki plosījās laikā no 2019. gada decembra līdz 2020. gada janvārim. Tie bija postošākie valstī reģistrētie ugunsgrēki, kad izdega milzu platības un atmosfērā nonāca vairāk nekā miljons tonnu dūmu.
Arī Latvijas Universitātes asociētā profesore Iveta Šteinberga norādīja, ka minētais pētījums apliecina –, neraugoties uz citiem jau iepriekš zināmiem faktoriem, ugunsgrēkiem ozona slāņa noārdīšanās procesā ir lielāka nozīme, nekā uzskatīts līdz šim.
"Lai arī bija zināms, ka cieto daļiņu, kvēpu loma klimata regulēšanā un ietekmēšanā netiek pienācīgi novērtēta, tomēr konkrētu izmērāmu apliecinājumu tā īsti nebija. Ozona slāņa mazināšanos veicina fotoķīmiskās reakcijas, kurās piedalās ultravioletā (UV) gaisma, kvēpi un atmosfērā esošās ķīmiskās gāzveida vielas. Ļoti liela nozīme ir tieši hloru un fluoru saturošiem ogļūdeņražiem jeb freoniem, hlorūdeņradim un hlora nitrātam. Hlorūdeņradis parasti rodas, sabrūkot hlorfluorogļūdeņražiem, tas stratosfērā noturas pat gadu desmitus," atmosfērā notiekošos ķīmiskos procesus skaidroja Šteinberga.
Ja ozona cauruma veidošanās procesā virs Antarktīdas hlorūdeņradim būtiska līdz šim bijusi zema temperatūra, jo aukstajos mākoņos šī viela izšķīst, tad kvēpu daļiņas, kas radušās pretējā procesā – augstā temperatūrā ugunsgrēku gadījumos, kalpo kā hlorūdeņraža kondensācijas kodoli, kas paātrina tālākās reakcijas. Kā skaidroja Šteinberga, reaģējot ar UV stariem, daļiņas veido hloru saturošus radikāļus, kas ir ārkārtīgi reaģētspējīgi un sāk sagraut ozona slāni.
Vaicāta, vai pilnīgi visiem ugunsgrēkiem ir nozīme ozona slāņa noārdīšanā, vai būtiski šajā ziņā ir tikai gadījumi, kad deg lieli mežu masīvi Austrālijā vai kur citur, Šteinberga norādīja, ka
savu lomu šajā procesā spēlē katrs ugunsgrēks.
"Mums Latvijā nav plašu ugunsgrēku, bet arī žurnālā "Nature" publicētais pētījums ļauj secināt, ka nav nozīmes, kur ugunsgrēks notiek – jo lielāks ugunsgrēks, jo lielāka tā ietekme. Te visiem it kā maziem notikumiem ir kumulatīva ietekme," stāstīja pētniece, uzsverot, ka laiks, cik ilgi sīkās daļiņas spēj uzturēties Zemes atmosfērā un radīt kaitējumu ozona slānim, mēdz būt ļoti dažāds.
"Dzīves ilgums daļiņām ir ļoti dažāds – no vienas nanosekundes līdz pat 50 gadiem. Troposfērā, kas ir līdz pusotra kilometra augstumam, vidējais daļiņu noturīgums ir no nedēļas līdz mēnesim. Tad no šīm daļiņām parasti palīdz "atbrīvoties" spēcīgs lietus. Augstāk stratosfērā daļiņas vidēji uzturas divus gadus," paskaidroja Šteinberga.
Lai noteiktu, kādas pārmaiņas notiek ozona slānī un kā to ietekmē dažādas atmosfērā nonākušās daļiņas, pētnieki mēra reakcijās iesaistīto vielu koncentrācijas un analizē satelītattēlus. Šis gadījums, analizējot Austrālijas ugunsgrēku atstātās pēdas, zinātnieku sabiedrībā tiek uztverts kā trauksmes zvans, lai pievērstu uzmanību tam, kas notiek ar ozona slāņa atjaunošanos – tā kā planēta sasilst, šāda mēroga ugunsgrēki var kļūt par arvien biežāku un intensitātes ziņā spēcīgāku parādību.
Vaicāta, vai ir pamats bažām, ka ozona slānī caurums atkal palielināsies un līdz šim panāktajam progresam tā samazināšanā sāks zust jēga, Šteinberga norādīja, ka pesimismam nav pamata. 2020. gadā situācija bija labāka nekā 2000. gadā. Proti, 2020. gadā ozona cauruma izmērs bija 24,8 miljonu kubikmetru (m3) platībā iepretim teju 30 miljonus m3 platajam caurumam pirms vairāk nekā 20 gadiem.
"Uztraukums ir par to, ka nav tik labas situācijas kā, piemēram, 2019. gadā. Taisnības labad gan jāsaka, ka vēsturiski sliktākie gadi ir bijuši 2000. un 2006. gads, un pēc tam ir novērojama stabila lejupejoša tendence," ozona cauruma samazināšanās procesu komentēja Šteinberga.
Viņa norādīja, ka Apvienoto Nāciju Organizācijas (ANO) Vides programmas prognozes gan ir ļoti optimistiskas – tajās teikts, ka pasaulei ap 2066. gadu izdosies sasniegt ozona cauruma 1980. gada līmeni, bet Arktikā situācija uzlabotos jau laikā no 2040. līdz 2045. gadam. Tiesa gan, šīs prognozes tika izteiktas pērnā gada nogalē un tajās vēl netika ņemts vērā ugunsgrēku faktors, kas procesu var ievērojami palēnināt.
Rakstu sēriju līdzfinansē:
