Ja tā būtu tikai Ineses teikšana, viņas mājās būtu daudz vairāk kaķu. Pat nesenajā ceļojumā uz Krētu, kur uz ielām kaķu ir neiedomājami daudz, vietējie viņu iesauca par "Cat Lady" (kaķu dāma – no angļu val.)", jo viņa centās palīdzēt teju katram sastaptajam mincim.
Skaidri apzinoties, ka visus pasaules kaķus neizglābsi, viņa dara tik, cik ir viņas spēkos. Šobrīd Inese ir trīs kaķīšu saimniece.
Miķelis ir Ineses mīlulītis, lai gan viņš mēdz būt arī nešpetns, iespējams, greizsirdības vadīts.
Viņu Inese satika dzīvnieku patversmē – Miķelis iekaroja viņas sirdi ar savu vienu aci: "Šis laikam ir mans mīļākais kaķītis. Mans princītis."
Savukārt Mini ceļmalā pie meža reiz atrada leģendārā basketboliste Uļjana Semjonova. Kaķenīte bija vēl pavisam maza un tik izbadējusies, ka ēda pat maizes drupačas. Minīte ir ļoti neatkarīga, un viņai patīk daudz dzīvoties ārā.
Pūpols savu vārdu ieguvis tādēļ, ka Ineses vīrs viņu atrada uz Pūpolu ielas Jūrmalā. Lai gan toreiz kaķis bija izkāmējis, nu viņš ir apaļš un vairāk pielīdzināms savam vārdam.
Vairākas reizes runcis darījis cēlu darbu un bijis asinsdonors, glābjot citu kaķu dzīvības.
"Pirmā reize bija došanās nezināmajā. Tad atzina, ka viņš pat ir ļoti labs, jo ir spēcīgs, tāds laba Karlsona izmēra kaķis," stāsta Inese. Pūpols ir arī pie labas veselības, tāpēc var palīdzēt citiem kaķiem: "Protams, ir ļoti aizkustinoši, ka pēc tam citi dzīvnieku saimnieki pasaka paldies. Cik ļoti viņi ir priecīgi, ja tiešām viss ir izdevies." Kaķu saimnieki, kuru mīluļiem runčuks bijis donors, vienmēr sirsnīgi pateikušies, reizēm arī ar dāvanām.
Pēdējā reizē izpalīdzēts dzīvniekam, kura saimniecēm bija savs gaļas veikaliņš Jēkabpilī, un viņas uzdāvināja veselu maisu ar gaļu: "Mēs teicām: "Pūpol, tu esi tiešām mājas apgādnieks!"
Sadzīvot zem viena jumta trim ļoti pašpietiekamiem kaķiem nav viegli, tāpēc katram savu vietu nākas izcīnīt: "Citreiz, uz viņiem paskatoties, ir pilnīgi skaidrs, kurš te ir saimnieks un kurš vairāk apkalpojošais personāls. Viņi ļoti labi apzinās savu vērtību, to, ka viņi ir iekortelējušies un ka viņiem ir mājas."
Lai gan šodien Ineses mājās satiekam trīs kaķus, vēl pirms gada tie šeit bija četri. Ar kaķi Stjopku ģimenei kopā bija atvēlēti skaisti pieci gadi. Kādā dienā mājinieki pamanīja, ka kaķis smagi elso un tam neklausa pakaļkājas. Atklājās, ka viņam ir sirds mazspēja un plaušas jau pilnas ar ūdeni. Lēmums par runcīša iemidzināšanu bija jāpieņem nekavējoties. Inese ir pārliecināta, ka jābūt klāt mīlulim līdz pašam pēdējam tā elpas vilcienam: "Es paliku līdz pēdējam brīdim. Man prieks, ka varēju saņemties un mēs varējam būt kopā līdz pēdējam."
Neviens no Ineses ģimenes minčiem nav izteikti vērsts uz mīļošanos, neviens labprātīgi nesēž klēpī. Lai gan Pūpols pēdējā laikā ir pasācis to darīt. Kā ģimenē smejas – tas uz vecumu. "Suns sniedz citu mīļumu, kas varbūt ir tāds padevīgāks. Šis ir tāds neatkarīgāks mīļums," sprieda Inese.
Lai gan sākumā mājinieki rezervēti uztvēra ideju par mājdzīvniekiem un tad, kad bija vien divi minči, vīrs to salīdzināja ar zoodārzu, tomēr trešo kaķi, Pūpolu, mājās atveda tieši dzīvesbiedrs.
Inese ir pārliecināta – ja bērniem mājās ir dzīvnieki, viņi iemācās atbildību, sirsnību un rūpes. Un, kā pati saka – pateicoties kaķiem, arī pašas raksturs ir mainījies uz labo pusi. "Mana pārliecība ir, ka tas mūs arī noteikti veido par labākiem cilvēkiem," sprieda Inese.
