ĪSUMĀ:
- Analizējot vairāk nekā 20 audu paraugus, secināts, ka 0,5% no smadzeņu svara aizņem plastmasas daļiņas.
- Latvijā zinātnieki norāda, ka mikroplastmasas klātbūtne cilvēka organismā nav nekas pārsteidzošs, taču tas ir nopietns signāls tam, cik piesārņotā vidē dzīvojam.
- Mikroplastmasa cilvēka organismā nonāk ieelpojot vai apēdot, norāda Rīgas Stradiņa Universitātes Darba drošības un vides veselības institūta direktors Ivars Vanadziņš.
- Lai arī kaitējums, ko plastmasa nodara organismam, vēl līdz galam nav apzināts, pētījumi liek domāt, ka sīko daļiņu klātbūtne varētu paaugstināt risku saskarties ar šūnu bojājumiem, iekaisumiem un arī dažādām sirds un asinsvadu slimībām.
- Sīkāk analizējot mikroplastmasas daļiņas, kas nonākušas kaulu smadzenēs, konstatēts, ka tās lielākoties satur polistirēnu, ko izmanto iepakojuma ražošanā, kā arī polietilēnu, ko plaši pielieto dažādos mājsaimniecības produktos, sākot no pārtikas plēves un beidzot ar plastmasas pudelēm.
- Pētnieki secinājuši, ka nedēļas laikā apēdam no 0,1 līdz 5 gramiem mikroplastmasas.
Pusprocentu no smadzeņu svara aizņem mikroplastmasa
Lai gan par plastmasas klātbūtni cilvēka organismā ir ticis runāts arī agrāk, vairākos zinātniskos pētījumos atklāts, ka mikroplastmasa uzkrājas cilvēka ķermenī neiedomājamā apmērā un vietās, skarot pat dzīvībai ļoti būtiskus orgānus. Izņēmums šajā ziņā nav arī smadzenes. Sīkāk analizējot autopsiju audu paraugus, pētnieku grupa no Ņūmeksikas Univesitātes ASV secinājusi, ka mikroplastmasas klātbūtne konstatēta ne tikai tādos orgānos kā aknas vai nieres, bet arī smadzenēs – turklāt daļā smadzeņu paraugu plastmasas vidēji bijis 10–20 reizes vairāk nekā citos orgānos. Pētnieki audu analīzes veikuši šogad un salīdzinājuši ar datiem no līdzīgiem paraugiem, kas tika iegūti 2016. gadā. Analizējot vairāk nekā divdesmit paraugus, pētnieki secinājuši, ka 0,5% no smadzeņu svara aizņem plastmasas daļiņas. Tāpat arī pētījumos izdevies konstatēt sīko plastmasas daļiņu klātbūtni cilvēka plaušās, aknās, nierēs, reproduktīvajos orgānos, asinsvados, ceļgalu un elkoņu locītavās, kā arī kaulu smadzenēs un pat placentā.
Pētījuma autori ir pārsteigti par daļiņu tik lielu klātbūtni cilvēku organismos un uzskata, ka šie pētījuma secinājumi ir satraucoši un ir nopietns iemesls, lai celtu trauksmi par plastmasas piesārņojumu globālā mērogā.
Mikroplastmasu ieelpojam vai apēdam
Arī Latvijā zinātnieki norāda, ka mikroplastmasas klātbūtne cilvēka organismā nav nekas pārsteidzošs, taču tas ir nopietns signāls tam, cik piesārņotā vidē dzīvojam. Cilvēki nonāk saskarsmē ar plastmasas daļiņām, kas diametrā nepārsniedz 5 milimetrus (mm), un ķīmiskām vielām, kas tiek izmatotas plastmasas ražošanā, ļoti dažādos veidos, jo tās ir visur – mikroplastmasa ir gan gaisā, gan ūdenī, gan augsnē un pārtikā. Kā skaidro Rīgas Stradiņa Universitātes Darba drošības un vides veselības institūta direktors Ivars Vanadziņš, mikroplastmasu mēs ieelpojam vai apēdam.
"Ja apēd pārtiku, kas satur mikroplastmasu, tad daļiņas organismā nonāk pa garāku ceļu, nekā tas ir ieelpojot, taču abos gadījumos tā var nonākt asinsritē un limfātiskajā sistēmā, tādējādi nokļūstot jebkurā ķermeņa vietā.
Līdz šim tika uzskatīts, ka tā saucamā asins-smadzeņu barjera (šūnu slānis, kas pasargā smadzenes no dažādām vielām un palīdz uzturēt tajās ķīmisko līdzsvaru) efektīvi spēj aizturēt šo daļiņu nokļūšanu smadzenēs, bet, kā rāda pētījumi, tas tomēr tā nav," skaidro Vanadziņš.
Pagaidām nav pilnīgas skaidrības par kaitējumu
Lai arī kaitējums, ko plastmasa nodara organismam, vēl līdz galam nav apzināts, pētījumi liek domāt, ka sīko daļiņu klātbūtne varētu paaugstināt risku saskarties ar šūnu bojājumiem, iekaisumiem un arī dažādām sirds asinsvadu slimībām. Pētījumos, kas veikti ar dzīvniekiem, secināts, ka mikroplastmasas klātbūtne ietekmē auglību, var novest pie dažādiem ļaundabīgajiem audzējiem, kā arī endokrīnās un imūnās sistēmas traucējumiem un pat ietekmē tādas spējas kā atcerēšanos un mācīšanos.
Latvijā līdz šim ir apzināta pesticīdu klātbūtne cilvēka organismā, taču uz jautājumu, vai līdzīgos pētījumos analizēta arī mikroplastmasas klātbūtne, Vanadziņš atbild noraidoši: "Nē, Latvijā pagaidām šādu pētījumu nav, jo tie ir tehniski ļoti sarežģīti. Mikroplastmasas daļinas var būt ļoti sīkas un arī ļoti daudzveidīgas; lai tās noteiktu audos, ir nepieciešamas ļoti specifiskas un jutīgas iekārtas, kā arī tas prasa milzīgas izmaksas." Vanadziņš uzsver, ka pētīt mikroplastmasas ietekmi uz cilvēka organismu ir sevišķi grūti arī tāpēc, ka
mikroplastmasa ir ļoti daudzveidīga un tā arī kalpo kā pārneses ceļš citām ķīmiskām vielām, sākot no noturīgajiem organiskajiem piesārņotājiem, ftalātiem un bisfenoliem līdz pat smagajiem metāliem.
Līdz ar to veidojas vesels vielu un ietekmju "kokteilis", ko grūti precīzi izpētīt.
To, ka mikroplastmasas klātbūtne cilvēka organisma audos nav nekas pārsteidzošs, norāda arī Latvijas Hidroekoloģijas institūta Mikroplastmasas laboratorijas vadītāja Inta Dimante-Deimantoviča. "Ir vairāk nekā skaidrs, ka, līdzīgi kā mūsos cirkulē barības vielas, vitamīni un dažādas citas vērtīgas substances, mūsos cirkulē arī piesārņotāji un atstāj negatīvu ietekmi. Jau pirms vairākiem gadiem tika ziņots par to, ka, ja grūsnas žurku mātītes elpo mikroplastmasu, tā pēc tam ir atrodama piedzimušo mazuļu plaušās, nierēs, sirdīs, smadzenēs. Kāpēc gan lai ar cilvēkiem būtu citādāk," norāda pētniece.
Dimante-Deimantoviča skaidro, ka noteikt ne tikai plastmasas daļiņu klātbūtni, bet arī ietekmi uz organismiem var dažādos ekotoksikoloģijas pētījumos, kas sīkāk analizē vielu ietekmi uz dzīvām šūnām, taču tiem ir būtiski ierobežojumi. "Būtībā ekotoksikoloģijas uzdevums ir noteikt, pie kādas kaitīgo vielu koncentrācijas un ietekmes ilguma rodas neatgriezenisks kaitējums. Ētiskie apsvērumi nepieļauj šāda veida pētījumus ar cilvēkiem, tāpēc par ietekmi tiek spriests no dzīvnieku modeļiem," skaidro Dimante-Deimantoviča.
Nedēļā apēdam līdz 5 gramiem plastmasas
kā arī polietilēnu, ko plaši pielieto dažādos mājsaimniecības produktos, sākot no pārtikas plēves un beidzot ar plastmasas pudelēm.
Pētnieki arī analizējuši daudzumu, cik daudz dažādos veidos mikroplastmasa nonāk cilvēku organismos, un secinājuši, ka visvairāk šajā ziņā cieš gremošanas trakts, jo plastmasas daudzums, ko apēdam, nedēļas laikā svārstās no 0,1 līdz 5 gramiem. Atkarībā no plastmasas veida, izmēra un daudzuma, tā vai nu tiek izvadīta no organisma, vai arī tajā uzkrājas. Vielas, kuras cilvēka organisms nespēj sašķelt, paliek organismā un uzkrājas dažādos orgānu audos.
"Plasmasas daļiņas var tikt gan izvadītas, gan uzkrāties organismā – atkarībā no vielu sastāva un daudzuma. To noteikti arī ietekmē, kas ir papildu materiāla sastāvā, jo līdzās plastmasas polimēriem var būt arī citas vielas, kas var ietekmēt plastmasas uzkrāšanos un pārvietošanos organismā, īpaši nanodaļiņu līmenī. Tomēr esošie pētījumi ir nepilnīgi, vēl sākuma stadijā, jo ir daudz nezināmu, šobrīd vēl ne pietiekoši lielā apjomā pārbaudītu faktu," atzina pētniece Dimante-Deimantoviča.
