Domas par suni Leldei bija jau labu laiku, atlika saņemties šim lielajam solim. Vairāku kolēģu pieredze bija kā piemērs, ka rūpes par dzīvnieku ir iespējams apvienot ar aktiera darbu.
"Oriģinālais vārds Rainim bija Diors, bet es ļoti vēlējos latvisku, tādēļ Rainis ir Rainis. Cimperliņš viņš ir tādēļ, ka viņš tiešām ir mazs, mīļš cimperliņš," stāsta Lelde.
Pirmo tikšanos 2024. gada februārī Lelde atceras spilgti – tolaik kucēnam bija vien trīs mēneši. Suņa iepriekšējie saimnieki bija sapratuši, ka nevarēs uzņemties atbildību un parūpēties par viņu, tāpēc atdevuši atpakaļ: "Viņš tāds mazs žiperis iznāk ārā, apošņā visus, apskatās, baigi zinātkārs un ļoti dzīvelīgs, dzīvespriecīgs. Vispār nebija bailīgs."
Uzņemoties atbildību par dzīvnieku, mazliet pamainījās Leldes ikdiena, pielāgojoties mazā mīluļa vajadzībām: "Rainis viennozīmīgi ir goda mājdzīvnieks, viņš ir draugs, viņš ir mans palīgs, arī mans mazais sardziņš. Prieka sardziņš arī."
Lai gan augumā neliels, Rainis ir drošsirdis, kurš vienmēr gatavs varonīgi aizstāvēt saimnieci. Reiz, iespējams, greizsirdības vadīts, suns izjauca tikšanos ar kādu draugu. Lai gan Lelde to tiešām uztvēra kā vienkārši draudzīgu pasēdēšanu, suņuks juta, ka kavalierim varētu būt romantiski nolūki. "Es runājos, ēdu, un Rainis skatās uz viņu, uz mani, uz viņu, uz mani. Sēž man pretī un riktīgi rūc," stāstīja Lelde.
Lai gan reizēm suņuks ir kareivīgs, jūtu pasaule tam nav sveša un viņš lieliski pielāgojies Leldei un jūt viņas emocijas: "Viņš uzvedas līdzīgi kā es, jūt manu garastāvokli. Tad, kad man enerģijas ir mazāk, viņš pienāk klāt un arī nav baigi aktīvais. Bet, kad man viss mutuļo, viņš arī ir uz viļņa."
Kad mājās pilnā balsī Lelde runā izrāžu tekstus, Rainis nesaprot – ar ko saimniece sarunājas. "Atkārtoju tekstus, un viņš pārbijies uz mani skatās, domā, ka es kaut ko dusmojos. Saku: "Rainīt, neuztraucies, tas nav tev, tas ir Džonam Smitam vispār domāts vai Barbarai. Viņš nesaprot, es viņam skaidroju. Gan jau ar laiku viņš sapratīs arī to," cerību pauda Lelde.
Aktrises ikdiena ir ļoti piepildīta – mēģinājumi, izrādes, filmēšanās. Lielākoties suns ir visur līdzi, un teātrī viņš jau jūtas kā savās otrajās mājās:
"Dailes teātrī Rainīti ļoti mīl. Tas būtu dīvaini, ja Dailes teātris nemīlētu Raini."
Kad notiek gatavošanās izrādēm, Rainis rāmi sēž Leldei klēpī, spēlējas ar mantām vai našķojas. Kamēr Lelde ir uz skatuves, suņuks pacietīgi gaida grimētavā. "Dienās, kad Rainīša nav, man dežurantes uzreiz jau prasa: "Kur Rainītis?" Viņām vienmēr patīk ar viņu sasveicināties. Un Rainītim ar viņām."
Ir bijuši gadījumi, kad Rainis izlemj inspicēt teātra labirintus. Tagad gan, ja Rainis pazūd, Leldei skaidrs, kur viņu meklēt, – teātra bufetē. Rainis jau ielāgojis, kur taisnākais ceļš uz vietu, kur viņam vienmēr iedod kādu gardumiņu.
Mīlulis sastāda kompāniju arī vokālajās nodarbībās, un brīdī, kad tiek veikti klasiskie balss iesildīšanas vingrinājumi, Rainis arī ieskandina savu tenora balsi: "Kamēr mēs pa apakšējām tonalitātēm, Rainis guļ mierīgi. Tiklīdz ejam uz augšu, kā skaņa sāk palikt spalgāka, viņš sāk dziedāt līdzi. Un viņš dzied līdzi tikai tad, kad man ir precīzi rezonatorā – kad es esmu trāpījusi. Tad kad tā skaņa lido tieši tā, kā tai ir jālido."
Savu debiju uz skatuves Rainis pavisam nejauši piedzīvoja aizvadītajā vasarā izrādes "Skroderdienas Silmačos" finālā.
"Ķesteris Ģirts spēlē Dūderu, viņš saka – "Un Antonija precas ar..." Un izskrien Rainītis.
Un visa zāle vienkārši gar zemi. Es tur spēlēju Zāru. Uzreiz paņēmu savā paspārnē, bet viņš neapmulsa."
Reizēs, kad suni nevar ņemt līdzi, viņu visbiežāk pieskata Leldes mamma, kura māca viņam visādas gudrības un ļoti lutina.
"Suns, protams, ir lojālākā būtne, kas var būt. Tas dod tādu mūžīgo dzīvesprieku – viss ir forši, skrienam ārā, lapas, kastaņi, pīles, super! Viņš ir tāds mazais prieka enerģijas avots," uzsvēra Lelde.
Pozitīvām emocijām piepildītā ikdiena nav vienīgais ieguvums. Lelde arī kļuvusi punktuālāka, jo jādomā arī par savu Raini. "Šis bija viennozīmīgi pareizais lēmums – paņemt suni – un pareizais laiks," pārliecināta aktrise.
