Ceļu pie sava suņa abi uzsāka, dzīvnieku patversmes seminārā apgūstot suņu staidzināšanas prasmes, tomēr sākumā domu par suņa adoptēšanu nomāca bažas par to, kā adoptētais suns, kas, visticamāk, jau būtu pieaudzis un kam būtu izveidojies raksturs, sadzīvos ar abiem kaķiem.
Pāris apsvēra domu par labradora kucēnu, kurš ar kaķiem mācītos kopābūšanu jau no mazotnes, taču liktenis ar Madaru izspēlējis joku – kamēr Eduards bija darbā, viņa devusies uz patversmi kārtējo reizi staidzināt suņus. Eduards stāstīja:
"Atnāca mājās un stāstīja, ka viņa ir iemīlējusies sunī Kellijā. Brīnišķīgs un jauks suns. Es vēl biju tāds skeptisks. Domāju, kā tagad ņemsim kādu suni no patversmes, kā tas būs."
Kad uz patversmi aizgājis Eduards, Kellija vēlreiz likusi pārim saprast – jūs abi ar Madaru esat mani cilvēki. "Viņa mani pirmo reizi ieraudzīja, nāca ārā pa durvīm, sāka skriet man pretī, ielēca klēpī un abas ķepas pielika priekšā. Sēdēja man klēpī. Tas siltums uzreiz..." norādīja Eduards, piebilstot – šis bija stāsts par to, ka, ieraugot suni, uzreiz skaidrs, ka tas ir savējais.
Kellja ir astoņus mēnešus vecs kucēns, patversmē nonākusi kopā ar mammu. Mīlule nāk no laukiem, kur nesterilizēti suņi vairojas, dzīvo salmos un kūtī un tiek pielikti arī pie ķēdes, taču Madarai un Eduardam par lielu pārsteigumu pastaigas laikā ģimenes jaunpienācēja uzvedusies kā labi audzināts suns.
Jaunie saimnieki izrunājuši shēmu, kā iepazīstināt suni ar abiem kaķiem. Eduards atzīst, ka dzīvē ne vienmēr notiek tā, kā paredz teorija. Sākumā Kellijai vienatnē atļāva izstaigāt un apzināt jauno dzīvesvietu, bet kaķi tobrīd bija ielikti citā istabā. Pēc laiciņa suns ielaists pie kaķiem, lai visi trīs sapazīstas un saostās, bet no vētrainās satikšanās nav bijis ne miņas – kaķi palīda zem gultas un lēca uz skapja, bet Kellijai lielas intereses par jaunajiem biedriem nav bijis.
Karamele pēc trim dienām jau nāca ārā sapazīties, bet Mafins aptuveni divas nedēļas nenāca salikt ar Kelliju purniņus, meta kūkumu, arī tagad viņš nav pārāk siltās attiecībās ar suni, taču ar deguniem nu jau var saskarties.
Laiks, kamēr Kellija pieradusi pie jaunajiem apstākļiem, Madarai un Eduardam neesot bijis ļoti grūts un neprasījis daudz stresa un negulētu nakšu. Galvenais – notiekošo uztvert ar vēsu prātu. Madara ar Eduardu ļoti atbildīgi uztver Kellijas ienākšanu ģimenē, jo apzinās, ka suņa saimniekiem ir jāpakārto savs dzīves ritms sunim, nevis jācenšas suni ielikt savā ikdienas režīmā. Viņš pauda, ka suns nevar nosēdēt 10 stundas mājas viens pats, tam vajag aktivitāti, pretējā gadījumā nav ko brīnīties, ja dzīvnieks mājās uzvedas destruktīvi.
Eduards stāstīja, ka ceļas plkst. 5.15 no rīta, dodas ārā ar suni, pastaigājas 15–10 minūtes, tad ņem līdzi Kelliju uz darbu sporta centrā, kur strādā par fitnesa treneri – sunim tur ierīkots dīvāns ar segu, kur gulēt.
Savu darbus Eduards salicis tā, lai būtu laiks gan klientiem, gan iespēja pauzītēs pievērsties Kellijai un izstaidzināt. Lielākā daļa sportotāju par suņa klātbūtni ir sajūsmā.
Kellija nav pirmais Eduarda suns, taču viņš atzīst, ka tikai tagad pa īstam apzinās, kādas krāsas dzīvei spēj piešķirt šis ģimenes mīlulis. Emocijas, ko sniedz suns, ir grūti vai pat neiespējami definēt. Eduards uzskata, ka sunim, lai raisītu saimniekā pozitīvas emocijas, nekas nav jādara. Viņam vienkārši jābūt.
"Ķepa uz sirds"
