Dzīvnieku patversmēs Latvijā konstatējama skumja tendence – daudzi suņi un kaķi nonāk patversmēs, jo viņu saimnieks ir aizgājis mūžībā.
"Dzīvnieku patversmēs tā ir problēma, tā patiešām ir problēma arī dzīvnieku aizsardzības organizācijās, jo es teikšu, ka "Ulubelē" nav tādas dienas, kad neatskanētu zvans ar lūgumu uzņemt kāda miruša cilvēka dzīvnieku. Jā, un nevarētu teikt, ka visi šie ir gados veci cilvēki, ir arī jaunāki cilvēki, kuri ir aizgājuši mūžībā, nepadomājot par to, kas būs ar viņa mājdzīvnieku pēc viņa aiziešanas," atzina Elekse.
Bieži vien dzīvnieki cieš cilvēku attiecību dēļ. Piemēram, ja vecākam ar saviem bērniem bijušas sarežģītas vai smagas attiecības, pēc vecāka nāves bērni bieži vien atsakās uzņemties rūpes par viņa mīluļiem. Ja saimnieks nav padomājis par citu variantu, dzīvnieki nonāk patversmē.
"Latvijā cilvēks vairāk rūpējas par savu mantu – kas būs ar viņa mantu, ar viņa mīļo māju vai mīļo īpašumu pēc viņa nāves –, nekā par to, kas būs ar viņa dzīvnieku pēc viņa nāves," atzina Elekse.
Arī Ankrava piekrita, ka cilvēki ir vieglprātīgi, un gadījumi, kad laikus padomātu par saviem mīluļiem, ierakstot tos testamentā, ir ārkārtīgi reti.
"Manā prakses laikā, un es strādāju par notāri jau 17 gadus, tādi ir bijuši divi vai trīs gadījumi, kad saimnieks vai saimnieki, būdami lieli dzīvnieku mīļotāji, savos testamentos noteica, kādi pienākumi ir mantiniekiem pret viņu suņiem, ar kādu barību jābaro, pie kāda vetārsta jāved, kāda ir dzīvnieku ikdiena – kas viņiem patīk, kas nepatīk. Protams, par šo var pasmaidīt, bet īstenībā tad, kad saimnieks nomirst, cilvēks, kuram īstenībā tas dzīvnieks varbūt patīk, tas arī ir viss – viņam viņš patīk, bet viņš nezina, ko ar viņu darīt.
Sākotnējā instrukcija, lai neapmulstu ne viens, ne otrs, ir ļoti noderīga," uzsvēra Ankrava.
Līdz ar to notāre ieteica, pirmkārt, izrunāt šos jautājumus ar saviem tuvajiem – kādu mūžu tu gribi novēlēt savam mīlulim pēc tam, kad aizej aizsaulē. Ja ir vēlme, to var sakārtot arī juridiski, ierakstot testamentā.
"Protams, var rakstīt testamentu, tas ir juridisks dokuments. Ja tev ir tavs kaķītis vai kāmītis, un tu zini, ka tavs bērns vai kaimiņiene ir gana uzticami un tiks ar to galā, vienkārši izrunā to, pajautā – vai tu pēc manas nāves paņemsi manu kaķi," ieteica Ankrava.
Savukārt, ja kādam ir vēlme atstāt savu dzīves laikā uzkrāto mantojumu savam sunim vai kaķim, gluži kā tas redzēts dažādās filmās, jārēķinās, ka Latvijā tas nav iespējams un juridiski sakārtot to nevar. Ir iespējams atstāt mantu kādam tuviniekam ar līgumā iestrādātiem nosacījumiem, ka viņam vai viņai būs jārūpējas arī par mājdzīvnieku, taču arī šajā gadījumā jāsaprot, ka neviens īsti to nekontrolēs un jāpaļaujas uz tuvinieku godaprātu.
Ja saimniekam tuvinieku, uz ko paļauties, nav, vēlams savā dzīvesvietā, redzamā vietā novietot pamata informāciju par savu mīluli, kas gadījumā, ja dzīvnieks pēc saimnieka nāves nonāk patversmē, ļoti palīdzēs nākamajiem aprūpētājiem.
"Visbiežāk patversmē dzīvnieki nonāk pilnīgi anonīmi, jo cilvēks nav papūlējies ne tikai vienoties ar saviem tuviniekiem vai izrunāt šo jautājumu, bet viņš vispār nav neko pastāstījis, nekādu informāciju atstājis.
Tad suns vai kaķis, kurš nodzīvojis visu savu mūžu ar savu vārdu, ar saviem īpašajiem ieradumiem, ar savu mīļo cilvēku kopā, vienā mirklī būtībā kļūst anonīms. Mums tādi piemēri ir regulāri. Piemēram, ir policijas izsaukums, cilvēks ir miris dzīvoklī, nav it nekas atstāts, nekāda ziņa par to, kā kaķīti sauc. Mums nav tiesību atvērt atvilktnes un skatīties, ar ko viņš ir barots, mēs nezinām neko par viņa ieradumiem, par vecumu, par vakcināciju," skaidroja Elekse.
Tāpat ārzemēs ierasta prakse, ko lieti noderētu pārņemt cilvēkiem Latvijā, ir zīmīte pie vientuļu cilvēku dokumentiem, kurā norādīts, ka noteiktā adresē palicis mājdzīvnieks, lai kādas nelaimes gadījumā apkārtējie uzzinātu par mājās palikušu dzīvnieku.
