Visu sugu zīlītes ir kustīgi putniņi, kas prot un spēj lēcieniem veikli pārvietoties gan kokaugu zarotnē, gan uz zemes. Bet viņu lidojums – ātrs un saraustīts (spurdzošs). Vairākums šīs dzimtas sugu sastopams daždažādās vietās, tostarp cilvēciskotā vidē.
Zīlītes ir dobumperētājas. Ligzdo viņas gan dabīgos, gan dzeņu kaltos koku dobumos, gan mākslīgos dobumos jeb būrīšos, dažas arī citās cilvēku radītās konstrukcijās, kas līdzinās dobumiem. Ir sugas, kas darina perēkļus pašu izkaltos satrupējušu koku stumbeņu dobumos.
Katrā ligzdošanas sezonā zīlītēm var būt (bet ne vienmēr ir) vairāk par vienu perējumu.
Lielākā daļa Latvijas zīlīšu paliek ziemot tepat, saglabājot nometnieku statusu, bet otra (mazākā) daļa rudenī aizceļo uz Rietumeiropu. Gan palicējas, gan ceļotājas, pienākot rudenim, apvienojas saticīgos bariņos, kuros vienkop parasti uzturas vairāku sugu zīlītes, turklāt nereti tajos iekļaujas arī ne vienas vien citas nelielu spārnaiņu sugas pārstāvji.
Visu zīlīšu pamatbarība siltajā laikā ir dažādi maza izmēra bezmugurkaulnieki, galvenokārt – posmkāji. Netiek smādēta arī augu sula, augļi, bet rudenī uz dienvidiem neaizlidojušajām ziemā nākas ēst galvenokārt sēklas. Ja vien kādam cilvēkam ir vēlme, ziemā viņš daudzas zīlītes var itin viegli novērot, jo aukstajā sezonā liela daļa šo putnu visai labprāt apmeklē barotavas.
Vēl nesenā pagātnē visas Latvijā mītošās zīlīšu dzimtas sugas bija apvienotas vienā kopīgā ģintī – zīlīšu ģintī (Parus). Pēdējā laika ģenētiskie pētījumi ieviesuši zīlīšu dzimtas sistemātikā būtiskas korekcijas. Balstoties uz DNS analīzēm, tapa radītas vairākas jaunas ģintis.
Jaunradītā sistemātika tagad vēsta, ka Latvijā pārstāvētas piecas zīlīšu ģintis, proti, zīlītes jeb īstās zīlītes (latīn. Parus), zilzīlītes (latīn. Cyanistes), meža zīlītes (latīn. Periparus), pelēkās zīlītes (Poecile) un cekulzīlītes (latīn. Lophophanes).
Lielā zīlīte
Ģintī "zīlītes" jeb "īstās zīlītes", kurā agrāk ieskaitīja visas Latvijā sastopamās zīlītes, nu ir atlikusi tikai viena mūsu zīlīšu suga – lielā zīlīte (Parus major).
Lielā zīlīte attaisno savu nosaukumu, būdama lielākā no zīlītēm. Viņa ir arī viena no Latvijā biežāk sastopamajām. Putniņa raksturīgākās ārējās pazīmes: melna galvas virsa, balti vaigi, olīvzaļa ķermeņa virspuse un dzeltena apakšpuse, pār kuru visā garumā stiepjas melna josla.
Šīs sugas putni pie mums plaši sastopami, viņi piemājo galvenokārt dažādās kokaudzēs, tostarp cilvēku bieži apmeklētās vietās (parkos, apstādījumos, kapsētās, augļu dārzos, alejās u.tml.).
Uz dienvidiem rudenī dodas tikai neliela šīs sugas mūsu populācijas daļa. Vairākums paliek.
Lielo zīlīšu dabiskajā barības sastāvā siltajā sezonā dominē sīki bezmugurkaulnieki, rudenī un ziemā tajā pārsvarā ir augu sēklas. Ļoti labprāt šī suga apmeklē barotavas, kurās, ja ir izvēle, priekšroku dod eļļu dāsni saturošām sēklām vai dzīvnieku izcelsmes taukumiņiem (tāpēc tautā tiek dēvēta par tauku zīlīti jeb speķa zīlīti), taču, kad nekā labāka nav, var ēst pliku maizi.
Ligzdu lielās zīlītes darina koku dobumos, ļoti bieži būrīšos un dažādās citās (arī cilvēku radītās) spraugās. Vienā ligzdošanas sezonā vairākumam no viņām parasti ir vismaz divi un nereti pat trīs perējumi.
Zilzīlītes
Vienu no ģenētiķu jaunizdalītajām ģintīm – zilzīlītes – Latvijas ornitofaunā oficiāli pārstāv divas sugas: zilzīlīte (Cyanistes caeruleus) un gaišzilā zīlīte (Cyanistes cyanus).
Zilzīlītes apspalvojums virspusē ir pamatā zili-balti-olīvzaļš, bet apakšpusē dzeltens, vēdera lejasdaļā nedaudz iezīmēts ar garenu tumšu josliņu. Šīs sugas augumā necilie, veiklie, rosīgie faunas pārstāvji Latvijā diezgan bieži sastopami. Rudenī zināma daļa mūsu zilzīlīšu populācijas dodas dienvidu virzienā.
Tāpat kā lielās zīlītes, arī zilzīlītes piemājo visdažādākajās kokaudzēs, bieži apmeklē niedrājus, nevairās no ļaužu apdzīvotām vietām. Mazie putniņi neizrāda īpašu bijību pret cilvēkiem pat tuvā klātbūtnē. Siltajā sezonā zilzīlītes pārtiek galvenokārt no nelieliem kukaiņiem un zirnekļiem, aukstajā gada periodā arī no augu sēklām. Ziemā viņas ir biežas barotavu apmeklētājas. Ligzdas šīs zīlītes darina lielākoties koku dobumos un būrīšos, tomēr nereti par ligzdvietām izmanto dažādas cilvēku radītas konstrukcijas. Ligzdošanas sezonā izved vienu vai divus perējumus.
Gaišzilā zīlīte
Zilzīlītes ģintsmāsa – gaišzilā zīlīte – ir ļoti reta, pie mums novērota vien dažas reizes. Var teikt: nejauša ieceļotāja.
Gaišzilā zīlīte par centimetru vai pusotru pārspēj izmērā zilzīlīti. Atšķirībā no zilzīlītes apspalvojuma gaišzilajai zīlītei spalvu tērpā dominē baltā un zilā krāsa, dzeltenā krāsa izpaliek (vēders viņai ir balts).
Dzīvesveids gaišzilajai zīlītei esot līdzīgs zilzīlītes dzīvesveidam. To pašu varot teikt par abu radniecīgo sugu uzvedību: līdzīga.
Meža zīlīte
Ja nebūtu gaišzilās zīlītes, varētu teikt, ka Latvijā retākā no zīlīšu dzimtas pārstāvēm ir meža zīlīte (Periparus ater). Objektīvi dati liecina: meža zīlīte turklāt ir izmēros necilākā no zīlītēm. Atbilstoši sugas nosaukumam meža zīlīte pieder ģintij "meža zīlītes". Šī lidonīša galva ir melni balta, ķermeņa virspuse pamatā zilpelēka, apakšpuse gaiši bēša.
Meža zīlītēm tīk akrobātiski rosīties egļu zarotnē, tāpēc viņas visbiežāk ieraugāmas vecos eglājos un jauktos mežos, retāk citās kokaudzēs, kurās dāsni pārstāvētas egles. Ligzdas šie putni darina gan koku dobumos, gan būrīšos. Sezonā izlolo vienu divus perējumus.
Siltajā sezonā meža zīlītes barojas ar nelieliem bezmugurkaulniekiem, aukstajā sezonā – galvenokārt ar skujkoku (pārsvarā egļu) sēklām. Apmeklē piemērotās vietās izvietotas barotavas. Šī suga mēdz slēpt ēdienu – veidot rezerves.
Daļa Latvijas meža zīlīšu populācijas rudenī dodas uz siltākām zemēm.
Pelēkās zīlītes
Ģintī "pelēkās zīlītes" ietilpst divi Latvijā sastopami putniņi – pelēkā zīlīte (Poecile montanus) un purva zīlīte (Poecile palustris). Abas šīs sugas pie mums bieži sastopamas. Abas arī ļoti līdzīgi apspalvotas – abām ir melna galvas virsa un matēti melna pazode, gaišpelēki (bezmaz balti) vaigi un ķermeņa apakšpuse, brūnganpelēka ķermeņa virspuse. Aukstajā sezonā abas sugas labprāt mēdz apmeklēt barotavas.
Abas sugas mēdz slēpt ēdienu – veidot rezerves.
Drošākā sugu atšķiršanas pazīme ir tām raksturīgās balsis (saucieni): pelēkās zīlītes sauciens – lēns, stiepts "čēē–čēē–čēē"; purva zīlītes sauciens – ātrs "ci–ci-zje že-že-že-že".
Vizuāli pelēkajai zīlītei, atšķirībā no purva zīlītes, uz spārniem ir gaiša josliņa (tā gan labi saskatāma tikai nelielā attālumā).
Pelēkās zīlītes apdzīvo dažādas kokaudzes, lielākoties skujkoku un jauktos mežus. Viņām tīk mitras vietas. Ligzdu šie putni darina galvenokārt pašu izkaltos satrupējušu koku (visbiežāk alkšņu) stumbeņu dobumos. Ja paveicas, sezonā izlolo divus perējumus. Daļa mūsu populācijas vasaras nogalē un rudenī dodas uz dienvidiem. Pelēkās zīlītes pārtiek galvenokārt no bezmugurkaulniekiem un augu sēklām. Ziemā viņas ir parastas barotavu apmeklētājas.
Pelēkajai zīlītei ārēji līdzīgā ģintsmāsa purva zīlīte (tā, kurai uz spārniem nav gaišas josliņas) arī mēdz ziemā bez aizspriedumiem apmeklēt barotavas. Šīs sugas putniņi piemājo dažādos biotopos, tomēr labprātāk lapu koku un jauktos mežos, pirmkārt, tajos, kuros netrūkst sausokņu. Purva zīlīšu barībā ietilpst galvenokārt dažādi kukaiņi, zirnekļi un augu sēklas. Perēkļus viņas veido pārsvarā dabiskos koku dobumos, retumis būrīšos. Sezonā var tikt izvesti divi perējumi. Purva zīlītes ir izteiktas nometnieces – auksto sezonu pavada ligzdošanas areālā.
Cekulzīlītes
Ģinti "cekulzīlītes" pārstāv viena suga – cekulzīlīte (Lophophanes cristatus). Starp citām zīlītēm viņa ārēji visuzkrītošāk izceļas ar raibu cekulu uz melnbalti raibās galvas. Cekulzīlītes ķermeņa apakšpuse bēša, bet virspuse brūna.
Visbiežāk šīs sugas zīlītes ieraugāmas vecos skujkoku (galvenokārt priežu), retāk jauktajos mežos. Ligzdu viņas darina dažādi tapušos (tostarp pašu izkaltos) koku dobumos, arī būrīšos. Sezonā ir viens vai divi perējumi.
Cekulzīlīšu barībā dominē kukaiņi, zirnekļi un skujkoku sēklas. Barotavas tiek apmeklētas vienīgi tad, ja tās atrodas mežā vai ļoti tuvu mežmalai. Cekulainie putniņi ir krājēji – mēdz veidot ēdmaņas rezerves.
Cekulzīlītes pieder izteiktiem nometniekiem – uz siltajām zemēm rudenī nedodas.
Rakstu sēriju līdzfinansē:
