Uzsākot kopdzīvi, Ingai bija runcis Bernhards, bet Rinaldam – suņu dāma vārdā Margo. "Suņu un kaķu cilvēki sagāja kopā," abi smējās.
Rinalds atzina, ka dzīvniekiem nebija daudz izvēles un pēc dažiem kopdzīves mēnešiem tie saprata, ka būs vien jādzīvo kopā.
Ar laiku radās domas, ka ģimenē pietiktu vieta vēl kādam, turklāt Margo ir jau labākajos gados, ļoti gudra un paklausīga, un viņa varētu šīs zināšanas nodot jaunākam sunim.
Inga gan ilgi nevarēja saņemties doties uz patversmi, jo baidījās, ka viņai tur paliks žēl visu dzīvnieku, tomēr pēc divu gadu prātošanas vienā dienā pāris ieraudzīja sludinājumu ar ļoti skaistu suni, tāpēc bija pienācis laiks doties uz patversmi.
Noskatītais suns gan bija jau aizrunāts, un viņi piekrita aplūkot citus. Starp tiem bija arī melns suns ar dziļu skatienu, un notika klišķis. Patversmes darbiniece suni raksturoja šādi – gribētu būt labradors.
Par to, kāpēc noklikšķēja, saimnieki atzina: "Viennozīmīgi acis. Tik mīlīgas viņas izskatās. Pilnīgi patversmē viņas prasījās un teica – paņem mani līdzi. Neatvairāms skatiens."
Džo uz patversmi atveda kaimiņi pēc tam, kad viņa mīļais saimnieks – kungs gados – aizgāja mūžībā. Inga atminējās: "Tad mēs gājām pastaigā. Un viņš tik ļoti lēns un tik mierīgs, ar nolaistām ausīm."
Tā Džo nonāca jaunajās mājās, kur tam iedots jauns vārds – Kūpers, lai tas, kas piedzīvots līdz šim, paliktu pagātnē.
Pirmās dienas šķita, ka suns joprojām skumst pēc iepriekšējā saimnieka – staigāja ar nolaistu asti un ausīm. "Viņš sākumā bija pilnīgi savādāks, mēs viņu atvedām mājās, un viņš tā lēni staigāja. Mēs vēl spriedām, ka varbūt viņš ir pielāgojies tam cilvēkam, ar kuru dzīvoja kopā. Viņš nerēja, mēs vispār domājām, ka viņš nerej," atcerējās Inga, norādot, ka kopā ar Kūperu nedodas uz pilsētu, kur viņš dzīvoja, lai nejauši neuzjundītu kādas atmiņas vai asociācijas.
Kūpers iedzīvojies neticami ātri, un tagad saimnieki teic, ka viņš ir ātrāks par vēju. Tiesa, Inga uzskata, ka suns aizvien pārdzīvo par iepriekšējo saimnieku, līdzīgi kā zaudējumus pārdzīvo cilvēki. "Esmu pāris reizītes novērojusi, ka viņš pievērš īpašu uzmanību kādam kungam gados, kaut kas viņam varbūt šķiet pazīstams," sacīja saimniece.
Neskatoties uz sāpīgo pārdzīvojumu, Kūpers ir dzīvespriecīgs suns un māk izbaudīt ik brīdi, kopīgi braucot sēņot, peldoties, laiskojoties dīvānā vai rušinoties dārzā.
Kūpera ienākšana ģimenē piepluso mīlestību un mīļumu daudzās izpausmēs. Lielajā gultā visiem pieciem sāk palikt par šauru; dīvānā, kur Kūperam patīk laiskoties, regulāri ir smiltis; un puķudobēs reizi pa reizei parādās kāda lielāka bedre, bet tas viss saimniekiem šķiet sīkumi.
Saimnieki sacīja: "Viņam vienkārši vajag mīlestību, un tad mēs viņam to dodam. Un viņš savukārt ir mūsu lielā, melnā mīlestība, ko mēs atvedām mājās. Tas nav tā, ka tu izaudzini mazu kucēnu un pamazām iemīli, bet tu atved mājās uzreiz vienu lielu mīlestību."
Neticami, ka arī Margo no pirmā brīža bija ļoti viesmīlīga. Abi kļuvuši par vareniem draugiem, visu laiku pavada kopā, kopā guļ, blakus ēd un kopā sargā māju. "Viņi visu dara kopā, rej uz tiem, kas uz ielas brauc garām," par suņu sadzīvi stāstīja saimnieki.
Greizsirdība neesot jūtama, jo viss tiek sadalīts brālīgi: "Kad atbrauc mājās ar mašīnu, tad tiek viens suns glaudīts, otrs jāglauda. Tad, kad ir kaut kas garšīgs, maziņš gardumiņš, tad kaut vai maziņš, bet tiek pārdalīts uz pusēm un ir abiem iedots. Godīgi."
Saimnieki atzīst, ka Kūpers viņu mājās ienesis lielu mīlestību. "Nevarēja iedomāties, ka var tik mīļš suns būt, un tagad viņš ir kopā ar mums."
