Konkrētās priedes mūžs ir mērāms vairākos gadsimtos, bet aptuveni pirms diviem gadiem vējš to nolauza. Šī priede ir bijusi mājvieta arī bitēm – te ir dore.
Tieši dore ir tā, kāpēc vides pētnieks Āboliņš par šo vietu Kalētu pagastā interesējies. Viņš apzina šādus kokus un tos fiksē īpašā kartē. Uzzinot, ka šo milzeni vējš ir izgāzis, kārtojis visu nepieciešamo dokumentāciju, lai no priedes varētu izzāģēt fragmentu ar dori un to novietot cilvēkiem pieejamā vietā. Šādi savu otro dzīvi aizvada jau seši dores koka fragmenti dažādās Latvijas vietās.
Vides pētnieks lēsa, ka Kurzemes puses mežos varētu būt ap 40 dores koku.
"Mēs nesam ārā tādas dores, kas jau ir nokritušas, stāvošas neaiztiekam. Tās tāpat iet postā. Sapūs, dabai jau viss kārtībā. Bet tas kultūrvēsturiskais mantojums ir svarīgs publiskai pieejamībai," norādīja Āboliņš.
Dore ir kokā izdobts, izcirsts vai dabisks dobums bišu ligzdai. Parasti izmantoja priedes, liepas, ozolus, krietni retāk egles. Dravniecības sākumā par bitēm daudz nerūpējās, tā vairāk bija medus medniecība. Saprotot, ka medus un vasks ir vērtība, cilvēki apzināti kokos sāka veidot dobumus bitēm.
Dores ir dravniecības pirmsākums, kas mērāms vismaz ar tūkstoš gadiem.
"Tas nebija viegls arods, vajadzēja lielas teritorijas staigāt pa mežiem, apmeklēt šīs dores. Stiept uz muguras dzeini, to iekārtu, ar kuru var uzkāpt kokā. Medus, ja bija iegūts, tad tas arī bija jānes līdzi – neatstāsi taču medus spainīti kaut kur mežā. Šai dorei ir tādi krustiņi iecirsti, kas varētu būt īpašuma zīmes," pastāstīja Latvijas Biškopības biedrības padomes priekšsēdētājs Juris Šteiselis.
Par šīs dores mājvietu kļūs Kazdangas muižas parks. Savulaik arī baronam bijušas bites, bet nu te ir vairākas biškopja Vaclava Jonkus saimes īpašos stropos. Jaunatvestā dore būs papildinājums stāstam par nozares vēsturi, sacīja biškopis:
"Tagad visu ziemu laiks idejām. Viņa tiks uz kaut kāda pamata taisīta, celta stāvus, un arī aizbīdnis tiks uztaisīts tā, lai redz, kā ir. Bites, skaidrs, tur nelaidīs iekšā, jo tas būs pie ceļa."
Ja dzirdat vai dziedat šūpuļdziesmu "Aijā, žūžū, lāča bērni", kur tēvs aizgāja bišu kāpti, tad ziniet – tas ir par dorēm, par dravniecības pirmsākumiem.
