Speciālists neslēpa, ka vasaras periodā darba ir vairāk. Atpūta dabā, braukšana uz laukiem vai jūru, logu turēšana vaļā bieži noved pie dzīvnieku nozaudēšanas, iesprūšanas, traumām. Garmatainiem suņiem izplatīti ir mitrie dermatīti pēc biežajām peldēm, tāpat joprojām aktuāla ir ērču pārnēsātā babezioze.
"Babezioze ir aktuāla, un tā pastāv. Tā ir slimība, par kuru suns nevar izstāstīt priekšlaicīgi, kuru parasti redzam nedēļu vai divas nedēļas vēlāk, kad jau ir ļoti smagā fāzē saslimšana," norādīja Reķis.
Vienlaikus viņš saskaras ar gadījumiem, kad nākas cīnīties ar ielaistām saslimšanām, kas bieži vien ir saimnieku pašu vaina. "Ja trāpies pie laba speciālista, saimnieks ir stipri vīlies ārstā, jo ārsts norāda, ka šī problēma ir tevis radīta.
Dzīvnieks pats nesaslimst, viņam palīdz saslimt vai to veicina saimnieks," viņš uzsvēra.
Veterinārārsts skaidroja, ka ielaistas slimības ir gan kaķiem, gan suņiem. Kaķiem, piemēram, izplatīts ir cukura diabēts, suņiem – dermatīti, ortopēdiskie klibumi. Viena no visbiežākajām kaitēm, pie kā vainojami saimnieki, ir pārbarošana jeb liekais svars, kas noved pie locītavu deformācijas, diabēta, aknu aptaukošanās, sirds mazspējas.
Turklāt mājdzīvnieku svaru samazināt nemaz nav tik vienkārši, kā varētu šķist. "Kaut ko gatavojot, nometam vienu šķēlīti lejā, otru šķēlīti lejā, to pašu sieriņu, desu, maizīti, un tad
tu vari barot superpareizi, iet daudz staigāt, bet, ja tev visu laiku fonā ir liekās uzkodas, problēma nepazudīs. Gluži kā cilvēkiem," vērtēja Reķis.
Veterinārārsts atklāja, ka nav nozīmes – mājdzīvnieks ir šķirnes vai bezšķirnes, – saslimt un satraumēties var visi. "Daži domā, ka bezšķirnes dzīvnieki ir mutantiņi, viņi ir stiprāki, bet tie šķirnes ir izselekcionēti un vājāki, bet tur visam klāt iet gēni.
Ja viņš nāk no stipriem vecākiem ar dokumentiem, viņš būs stiprs, ja nāk no stipriem vecākiem bez dokumentiem – arī būs stiprs," viņš skaidroja.
Reķis norādīja, ka bieži vien slimības tiek ielaistas, jo saimnieki iepriekš nav apzinājušies izmaksas, ar kādām jārēķinās, iegādājoties dzīvnieku. Daudzi ir gatavi suņa vai kaķa pirkšanas cenai, bet ne tam, cik daudz pēc tam maksās veterinārie pakalpojumi.
"Komentārus vetārstu virzienā es dzirdu neglītus, rupjus, aizskarošus – it kā es īstenībā esmu vainīgs, ka viņam tāds suns ir. Man ir jājūtas vainīgam, jo viņš ir atnācis ar savu suni, un tā suņa ārstēšana nebūs lēta. Tad gribas teikt – es taču tev neprasīju to suni ņemt," atzina vetārsts.
