Zināmais nezināmajā

Roboti medicīnā: vai nākotnē tiešām ārstu rokas varēs aizstāt roboti

Zināmais nezināmajā

Džeimsa Veba teleskops palīdz atklāt Visuma dzīles

Varas izjūta: cilvēki kļūst nežēlīgi, kad to rokās nonāk kontrole pār citiem

Zvērības pret līdzcilvēkiem čekistu un nacistu paspārnē. Kas latviešus uz to mudināja

Viktora Arāja bandas gadījumā propagandas ietekme un bailes par savu ādu, čekistu gadījumā – naids pret Latvijas brīvvalsti un absolūta ticība komunisma ideoloģijai, tā Latvijas Radio raidījumā “Zināmais nezināmajā” pētnieki Uldis Neiburgs un Inese Dreimane raksturoja to latviešu motivāciju, kas ar savu darbību izrādīja pārākumu nacistiskās Vācijas un Padomju Savienības valdīšanas režīmā.     

Vācu armijai ienākot Rīgā 1941. gada 1. jūlijā, nacistu valdības drošības dienests sāka formēt drošības policiju no vietējiem iedzīvotājiem, un priekšgalā izvirzījās bijušais policists, jurists un students Viktors Arājs, kura komandā līdz kara beigām darbojas ap 1500 vīru, kas vēsturē ir iegājuši kā ebreju masveida iznīcinātāji. 

“Šinī gadījumā, es domāju, te nav politiska, militāra vai kāda kolaborācija, bet vienkārši tiek pastrādāti noziegumi, bieži vien kādā pavēļu ielokā, protams, ar savu motivāciju – citiem lielāku, citiem mazāku.

Citi vienkārši pilda viņiem dotās pavēles, jo viņi ir nonākuši dienestā, kur jāpilda šādi pienākumi, bet, es domāju, ka mēs varam vērtēt tos cilvēkus, kas ir piedalījušies gan slepkavošanā, gan slepkavošanas akciju norisēs, ka tie ir noziedznieki,”

norādīja vēstures doktors, Latvijas Universitātes Latvijas vēstures institūta un pēcdoktorantūras projekta "Pārvērtējot bezvalstikuma pieredzi: pretestība un kolaborācija Latvijā padomju un nacistu okupācijas laikā (1940–1953)” pētnieks Uldis Neiburgs.

“Jāsaprot laikmeta konteksts. Vācieši no pirmām dienām ieslēdza savu propagandas mašīnu, ka mums tagad jāatriebj, kā tas tika minēts, žīdisko boļševiku noziegumi un tā tālāk, arī tas viss ietekmēja sabiedrību, un bija ļoti daudzi, kas tam ticēja,” viņš skaidroja iemeslus, kas veicināja latviešu iestāšanos Arāja komandā.

“Jāskatās individuāli, daļai tā bija karjera, tad kaut kāda pārliecība, droši vien bezizeja. Daudziem tas deva varas apziņu, ka tev ir ierocis, tev ir vara vai iespēja izšķirt citu cilvēku likteņus un dzīvību, vai vienkārši tev ir uniforma un tu vari rīkoties,” Neiburgs norādīja. 

Vienlaikus pētnieks atzina, ka Arāja komandas paspārnē nonāca ļoti dažādi cilvēki: “Gan tādi, kas tādi jau bija sākumā, kas 1940.–1941. gadā sadarbojušies ar padomju okupācijas varu, un tagad, lai glābtu, kolaborēja ar nākošo varu.

Tad bija cilvēki, kuriem varbūt bija ne pārāk liela izglītība vai nāca no trūcīgām aprindām, un kara laikā tas vienkārši bija darbs, turklāt tevi nesūtīja uz fronti”. 

Savukārt čekistu gadījumā karjera un izdzīvošana spēlējusi otršķirīgu lomu, norādīja Okupācijas muzeja vēsturniece un čekas darbības pētniece Inese Dreimane. 

“Tie ir cilvēki, kuri ienīda Latvijas neatkarīgo valsti – no 1940. gada jūnija, kad liela daļa no viņiem iznāk no cietuma un strīpainās pidžamas nomaina pret uzvalciņiem, līdz pat burtiski 1991. gadam, kad čekas darbība tiek likvidēta.

Tie ir cilvēki, kas ienīst Latvijas neatkarīgo valsti,”viņa uzsvēra un norādīja, ka tie bija cilvēki, kas bija vairāk vai mazāk zināmi no nelegālās Komunistiskās partijas darbošanās laikiem, kā arī tie, kas Latvijas brīvvalsts laikā sēdējuši cietumā, nereti pat vairākas reizes.

“Čekista psiholoģisko portretu nav grūti uzzīmēt.

Tas ir absolūti lojāls attiecīgajam komunistiskajam režīmam cilvēks, ar bezierunu paklausību tam, ko viņam teiks, uz turieni, kur viņu sūtīs. Viņš neapšaubīs to, kas viņam ir jādara, un pats neizdomās, ka tagad sliktie būs tādi vai šitādi,” Dreimane stāstīja. 

“Jā, tā bija iespēja kaut kādā veidā nākotnē varbūt uzlabot materiālo stāvokli vai izbīdīties mazlietiņ labākā dzīvē tai padomju reglamentētajā nabadzībā, bet vienalga, savā rīcībā un savā domāšanā šim cilvēkam ir jābūt pilnīgi pārliecinātam, ka viņš rīkojas pareizi attiecīgā režīma interesēs un ka tas ir vislabākais režīms,” pētniece uzsvēra. 

Vienlaikus Dreimane norādīja arī uz varaskāres tendencēm. “Daudzi noteikti izbaudīja šo iespēju izgāzt to, kas viņiem ir sakrājies vai paust savu attieksmi nežēlīgā veidā, bet tas pamats ir naids, tas ir naids pret to cilvēku rīcību par to, ka viņi nemīl brīnišķīgi labo komunistisko režīmu,” viņa skaidroja. 

 

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Saistītie raksti
Svarīgākais šobrīd

Informējam, ka LSM portālā tiek izmantotas sīkdatnes (angļu val. "cookies"). Turpinot lietot šo portālu, Jūs piekrītat, ka mēs uzkrāsim un izmantosim sīkdatnes Jūsu ierīcē. Uzzināt vairāk

Pieņemt un turpināt