Žurnāla «Deep Baltic» redaktors Mohuds: Lielbritānija Baltijas vēsturē uzrodas dīvainos brīžos

Latvijā dzīvojošais brits Viljams Mohuds (William Mawhood) ir interneta žurnāla "Deep Baltic" redaktors. Šajā žurnālā jau apmēram pusotru gadu tiek publicēti vēsturiski, kulturāli, literāri raksti un intervijas par Baltiju. Pagājušo trešdien ar Mohudu par žurnālu, kā arī dažādām vēsturiskām tēmām sarunājās LSM angļu portāla redaktors Maiks Koljers.

"Kad biju te pavadījis vairākus gadus, es biju ļoti vīlies par kvalitāti reportāžām, saistītām ar Baltijas valstīm. Tās bieži ir seklas, īsas, bieži parādās vienas un tās pašas tēmas. Man likās, ka būtu labi, ja būtu vieta, kur likt nezināmākus, specifiskākus rakstus par šīm vietām," teica Mohuds, skaidrojot portāla rašanās iemeslus.

"Deep Baltic" ir bezpeļņas žurnāls, un rakstu autori saturu iesūta pēc savas iniciatīvas. Nākotnē, iespējams, žurnāls sāks pieņemt ziedojumus. Tā kā žurnāls ir par relatīvi mazapdzīvotu reģionu, kā arī apskata specifiskas tēmas, diez vai no tā iznāks biznesa projekts, teica Mohuds.

"Mums var būt 6000 vārdu garš raksts par padomju arhitektūru, un mums nav jāuztraucas, vai tas sevi atpelnīs," viņš norādīja.

Starp žurnāla populārākajiem rakstiem ir, piemēram, Džefa Čestera raksts par novusu, kas uz Latviju atnācis no Indijas caur Lielbritāniju. Tāpat populāra bijusi arī intervija ar "The Economist" korespondentu Edvardu Lūkasu, kā arī raksts par latviešu modi pievienot "-s" galotni ārzemju vīriešu vārdiem. 

Baltijas sakari ar Lielbritāniju

Mohuds grāmatnīcā "Robert's Books" ir arī sniedzis lekcijas par Baltijas sakariem ar Lielbritāniju. 

"Man šķiet, ka visskaidrākais manos pētījumos bija sajūta, ka Lielbritānija uzrodas dažādos dīvainos brīžos. Tā nav centrāls spēks reģionā, kā, piemēram, Krievija, Zviedrija, Vācija vai Polija, taču kā nedaudz attālāks spēks tā parādās, bieži aizsardzības lomā.

Varētu teikt, ka Lielbritānija garantēja visu trīs Baltijas valstu neatkarību, pat ja [cīņu] sākumā tā neko daudz nedarīja. Piemēram, Daugavā Latvijas neatkarības cīņu laikā atradās [britu] lielgaballaivas, tāpat kā Tallinas tuvumā Igaunijas [neatkarības] cīņās. 

Tāpēc, manuprāt, Baltijas iedzīvotājiem, vispārīgi izsakoties, ir pozitīvs viedoklis par Lielbritāniju. Tiesa, iespējams, ka pēdējo 10, 15 gadu laikā mēs to esam sabojājuši," teica Mohuds.

"Man šķiet, tas tāpēc, ka mēs esam pietiekami tālu, lai mūs neuzskatītu par draudu. Un daudzas apkārtējās valstis tika uzskatītas par draudu. Piemēram, Vācija un Krievija tradicionāli tika uzskatītas par draudiem arī Lielbritānijai," viņš teica.

"Man liekas, [Lielbritānijas] intervencei 20. gados bija trīs iemesli. Pirmais bija nodrošināt, lai PSRS nav pārāk lielas kontroles pār Baltijas jūru. Otrais - nodrošināt brīvu tirdzniecību. Un trešais - lai ko tās tur darītu, mums vajadzētu parūpēties par šīm dīvainajām valstīm, kas pēkšņi uzradušās. Un noteikti var teikt, ka trešais nebija prioritārs iemesls," viņš norādīja.

Lielbritānija spēcīgi apzinās vismaz Rīgu kā tirdzniecības centru, teica Mohuds. Piemēram, 17. gadsimta rakstnieks Semjuels Pīpss (Samuel Pepys) vairākas reizes piemin kaņepāju virvi, kas dēvēta par "Rīgas virvi". Viņš to piemin kādas septiņas, astoņas reizes, taču citviet Rīgu nepiemin, tikai šo virvi, kas viņam ļoti patīk.

Tāpat arī Nataniels Raksls (Nathaniel Wraxall), cits ekscentrisks rakstnieks, apceļoja Baltiju un savu pieredzi aprakstīja grāmatā "A Tour Round the Baltic", teica Mohuds.

"Man tā likās ļoti interesanta grāmata, [..], dažas lietas tur ir vienkārši nesaprotamas. Aprakstot Rīgu, viņš saka: "Es nevarētu iedomāties kādu vietu, kurā ir vēl mazāk dabiska skaistuma." Un tad viņš apraksta, kā tur ir palicis vairākas nedēļas, nedodot iemeslu, kāpēc. Ļoti dīvains tips," teica Mohuds.

Arī citi 19. gadsimta rakstnieki par Baltiju mēdz izteikties negatīvi, apceļot tās cilvēkus. Piemēram, skotu rakstnieks Līčs Ričijs (Leitch Ritchie) apraksta igauņus gandrīz vai groteskā manierē, teica Mohuds.

Baltiju stereotipizē gan tās vēstures, gan ģeogrāfijas dēļ - tās ir faktiski viena izmēra, tādēļ tiek pieņemts, ka tās ir ļoti līdzīgas. Piemēram, vēlāk Arturs Rensoms apceļoja Igaunijas salas un Lielupi ar savu jahtu. Aprakstot kādu noslēgtu Igaunijas salu, viņš sūdzas, ka vietējie "atsakās runāt krieviski vai vāciski". Protams, 19. un 20. gadsimtu mijā attālā Igaunijas salā bija pilnīgi iespējams, ka vietējie nerunāja vāciski vai krieviski, teica "Deep Baltic" redaktors.

"Baltija atšķiras no Krievijas gandrīz visos iespējamos veidos. Nav iespējams tās uzskatīt par daļu no krievu pasaules - kā nosacīti varētu domāt par Ukrainu - vienkārši tādēļ, ka tās nav slāviskas, nav pareizticīgas, valodas neraksta kirilicā. Es nepiekrītu, ka Ukraina varētu tikt uzskatīta par to pašu, kas Krievija, taču Krievijai ir vienkāršāk izteikt tādu pieņēmumu, lai gan tas ir nepatiess. Es nedomāju, ka pat Putins uzskata Baltiju par krievu pasaules daļu. 

"Daži lasītāji ir pieņēmuši, ka esmu kaislīgs Baltijas identitātes aizstāvis, bet man šķiet, varētu uzskatīt, ka tādas Baltijas identitātes vai nu nav, vai tā ir ļoti nosacīta. Bet Baltijas reģionā, kāpēc to ir interesanti aplūkot kā vienu vienību, man patīk dažādība," teica Mohuds.

Kā krasas atšķirības reģionā Mohuds norādīja, piemēram, to ka, Igaunija vēsturiski ir luterticīga un uztur ciešas saites ar Skandināviju, savukārt Lietuva ir katoļticīga un kādreiz bijusi Centrāleiropas lielvara.

(Pilnu interviju angļu valodā klausieties šeit. Angļu valodā pieejamie "Deep Baltic" raksti par Lielbritānijas vēsturiskajām saitēm ar Baltiju ir pieejami šeit (pirmā daļa) un šeit (otrā).)

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Vēsture
Dzīve & Stils
Jaunākie
Interesanti

Informējam, ka LSM portālā tiek izmantotas sīkdatnes (angļu val. "cookies"). Turpinot lietot šo portālu, Jūs piekrītat, ka mēs uzkrāsim un izmantosim sīkdatnes Jūsu ierīcē. Uzzināt vairāk

Pieņemt un turpināt