"Māte pirms Ziemassvētkiem bija atbraukusi un atvedusi šādus tādus gardumus. Pateicu, ka tagad neaiztiksim. Lai stāv svētkiem. Pienāca Ziemassvētki, eglītes, protams nebija. Kaladu arī nebija. Salikām visu uz galdiņa, un sanāca īsts svētku mielasts. Noskaitījām lūgšanu, ķērāmies klāt. Sākām dziedāt svētku dziesmiņas. Es, kā kalpojis baznīcā, zināju. Un citi ieslodzītie taču arī bija katoļu bērni. Tad palika mierīgāk ap sirdi, it kā mēs nebūtu šeit. Paspīdēja mazs gaismas stariņš: varbūt Jēzuliņš mūs glābs? Mēs taču nebijām nekādi slepkavas."
Tā Rēzeknes cietumā pavadītos 1950. gada Ziemassvētkus atmiņās apraksta Jānis Strods. Viņu, 15 gadus vecu pusaudzi, padomju režīms bija ietupinājis jau novembrī – par sarkanbalstsarkanā karoga uzvilkšanu Varakļānu augstākajā kļavā. Spriedums – 25 gadi Sibīrijas lēģerī. Atmiņu autors veiksmīgi atgriezās Latvijā, viņa dzīvei var turpināt sekot caur pierakstiem grāmatā "Cilvēks običnij" – "Cilvēks parastais", ko tikko izdevusi biedrība "Hronologeja".
Latvijas Radio sarunājās ar grāmatas sastādītāju un zinātnisko redaktoru, Rīgas vēstures un kuģniecības muzeja vēsturnieku Kasparu Strodu. Tieši pirms gada biedrība "Hronologeja" jau klajā laida Stroda pētījumu "Pagātnes nospiedumi. Varakļānu ebreju kopiena".
Ieva Puķe: Latgales pusaudzis, patiesībā vēl bērns, sagaida Ziemassvētkus ieslodzījumā, dziedot reliģiskas dziesmas ar saviem kameras biedriem. Kur var būt vēl smeldzīgāks padomju laiku paradokss?
Kaspars Strods: Diemžēl līdz pat 1953. gadam, līdz Staļina nāvei šādas epizodes bija diezgan bieži sastopamas. Padomju režīms nešķiroja, vai tu esi pieaugušais vai esi nepilngadīgais. Ja tu nostājies pret sistēmu, tev no padomju ideoloģijas viedokļa par to bija arī jāatbild. Konkrētajam stāsta varonim nācās pavadīt ieslodzījumā ne tikai Ziemassvēkus, bet arī vairākus gadus pēc tam izsūtījumā.
Sibīrijas piezīmes – tas ir vesels žanrs. Bet stāsti par cilvēku običnij – kā jūs, grāmatas sastādītāji to nosaucat ievadā, nav tik bieži atklāti.
Mēs zinām "lielos stāstus", ko atstājuši sabiedrībā zināmi cilvēki, varbūt tie ir bijuši padomju gados kultūras cilvēki, funkcionāri.
Šis stāsts parāda to vienkāršo cilvēku piedzīvoto šajās padomju nometnēs. Mūsu varonis ir interesants arī ar to, ka izsūtījuma periodu pagriež kā piedzīvojumu.
Vēlāk arī apraksta savu seksuālo pieredzi, sadzīves problēmas ģimenē, arī to, kāda bija dzīve, atgriežoties no lēģeriem. Tas parāda realitāti, kas atšķiras no tās, par kuru lielai sabiederības daļai bija pieņemts domāt.
Jānis Strods no Varakļāniem – tu arī esi no Varakļāniem. Kā tavās rokās nonāca šīs piezīmes?
Varakļānu bijusī skolotāja Genovefa Melne uzaicināja ciemos vienkārši parunāties par vēsturi. Izrādījās, viņai ir šīs piezīmes. Viņa savulaik ir strādājusi laikraksta "Varakļānietis" redakcijā, šī stāsta galvenais varonis ir iedevis palasīt šīs burtnīcas.
Tu esi akadēmisks vēsturnieks, viens no taviem pētniecības virzieniem ir totalitārisms. Kas tevi pašu šajās piezīmēs visvairāk pārsteidza?
Vērtīgas ir gan pirmās burtnīcas, ko viņš rakstījis, vēl esot bērns. Viņš apraksta situāciju Varakļānos Otrā pasaules kara laikā un pēc tam padomju okupācijā. Zinot to, ka mums īsti nav tik daudz šo vēsturisko materiālu, tad mēs varam kaut kādā ziņā rekonstruēt realitāti, kāda tā bija Latvijas mazpilsētā. Piemēram, Pļaviņu hidroelektrostacijas celtniecība, par ko nav ļoti daudz pieejamu publisku materiālu. Vēl ir būtiski, ka mēs šajā stāstā redzam to, kā padomju sistēma to cilvēku salauž, varbūt viņam pašam nemanot. To mēs spilgti redzam 90. gadu piezīmēs – lai arī Latvijas neatkarība viņam ir nozīmīga, jo viņš pats ir centies nostāties pret sistēmu. Bet tomēr šajās 90. gadu piezīmēs – varbūt arī tāpēc, ka ekonomiskā situācija nav bijusi pozitīva, viņš izsakās –
lai arī padomju laikos ir bijis grūti, tā bija totalitāra iekārta, iznīcināja cilvēkus, bet tomēr finansiāli viņam ir gājis daudz labāk.
Ļoti interesanti būtu bijis ar viņu parunāt dzīvajā, bet diemžēl viņš jau vairāk nekā 20 gadus ir tajā saulē.
"Lai arī mūs no tā saukātās "kara paaudzes" šķir vairāk nekā 80 gadi, tomēr 2022. gada 24. februārī notikušais Krievijas iebrukums Ukrainā šo izpratnes un pieredzes attālumu ir samazinājis, no jauna liekot pārvērtēt mūsu vēsturi un attieksmi pret vispārcilvēciskajām vērtībām," Jāņa Stroda atmiņu grāmatas ievadā raksta tās izdevēji.
