Pieminot šo drosmes un cilvēcības paraugu, jau sesto reizi šo pašu ceļu veica viņa mazdēls kopā ar kuplu domubiedru pulku.
Latvijas Lauksaimniecības universitātes pagalmā trešdienas rītā jau sesto reizi pulcējās visdažādākā vecuma velosipēdisti, lai mērotu vairāk nekā 70 kilometru garo ceļu līdz Aucei. Šis gan nav gluži parasts velobrauciens. Tā zināmā mērā ir vēstures stunda un drosmes pārbaude. „Es jau piedalos trešo gadu. Ir interesanti, man patīk. Šogad pierunāju arī māsīcu un tāpēc arī piedalos,” stāsta brauciena dalībniece no Dobeles.
Trešdien velosipēdu pedāļi tiek mīti nesteidzoties, bet pirms 75 gadiem Āboliņš mina pedāļus, cik spēka, jo katra minūte varēja būt liktenīga viņa kolēģiem, kuri bija starp tiem simt auceniekiem, kas kļuva par holokausta upuriem, un kuru vienīgais noziegums bija viņu tautība - ebreji.
Vienu kolēģi - Paulu Dermani Jānim Āboliņam arī izdevās izglābt.
Vēsturnieki pieļauj, ka Auce bija pirmā pilsēta, kur 1941. gada 11. jūlija tika iznīcināti visi ebreju tautības cilvēki. Āboliņa rīcība liecināja ne vien par drosmi, bet arī cilvēcību, kas ne mazāk aktuāla ir arī šodien.
Pa ceļam brauciena dalībnieki iegriežas arī vietā, kur tika nogalināti psihoneiroloģiskās slimnīcas pacienti, bet galamērķi - piemiņas vietu holokausta upuriem Vecaucē - plānots sasniegt vēlāk.
