Pirms atklāšanas norisinājās šausmīgi notikumi. Rus.lsm.lv tikās ar to tiešo līdzdalībnieku, Daugavpils ebreju kopienas pirmo priekšsēdētāju Anatoliju Fišiļu.
"1989. gadā Simha Fišs, staigājot pa mežu, klajumā pamanīja kaulus. Daugavpilī, protams, atcerējās par geto, zināja, ka Mežciemā tika nošauti ebreji, bet… par to kaut kā skaļi nerunāja. Man izdevās dabūt ekskavatoru, mēs (aktīvisti no Latvijas Ebreju kultūras biedrības – Daugavpilī darbojās tās nodaļa, kas vēlāk tika pārveidota par Daugavpils ebreju kopienu – L.V.) aizbraucām uz Mežciemu, izmērījām klajumu. Es līdz šim laikam precīzi atceros izmērus – 30 reiz 70 metru. Nedaudz noņēmām augšējo slāni – un uzreiz atradām kaulus, satrūdējušu apģērbu, apavus… Viss bija nosēts ar kauliem, tos it ka spieda ārā zeme… Un klajumā auga sarkani ziedi, it kā no asinīm… Visapkārt bija mežs, bet viss klajums bija ziedos. Mūs tas satrieca – it kā Dievs mums dotu zīmi, lai mēs atrastu šo vietu," stāsta Anatolijs Fišiļs.
Tika pasūtīts buldozers, noņemta biezāka kārta – apmēram trīs metri. Tika atrastas daudzu cilvēku mirstīgās atliekas. "Es atceros – tur bija lieli galvaskausi un pavisam līdzās – maziņi.
Toreiz uzzināju, ka tā tika taupītas lodes – ar vienu lodi varēja cauršaut gan mātes, gan bērna galvu," saka Fišiļs, un viņa balss dreb.
Izrakumi tika turpināti, mirstīgo atlieku bija arvien vairāk un vairāk, gadījās arī dažādi priekšmeti. Tika atrasts apzeltīts pulkstenis ar diviem vāciņiem, vairāki zelta gredzeni, auskari. Šie atradumi, iesaistoties toreizējam Izraēlas aizsardzības ministram Mošem Ārensam, kurš dzimis Kauņā, dzīvojis Rīgā un kura senči apbedīti kapos Daugavpilī, nedaudz vēlāk tika nodoti pasaules holokausta piemiņas centram "Jad Vašem" Jeruzalemē.
"Mēs nolēmām savākt mirstīgās atliekas un tās pārbedīt netālu fašisma upuru kapos. Josifs Tepers, kurš tolaik bija Lokomotīvju remonta rūpnīcas galvenais mākslinieks, palīdzēja izgatavot melnas kastes, kuras atgādināja zārkus. To bija astoņpadsmit… Kapos izrakām lielu bedri, es lūdzu palīdzību Daugavpils Augstākajā kara aviācijas inženieru skolā (tā atradās Daugavpils cietoksnī no 1948. līdz 1993. gadam – L.V.), man iedeva veselu rotu kursantu, viņi arī raka šo bedri. Vispār pārbedīšanas sagatavošanā un pašā pārbedīšanā piedalījās ne tikai ebreji, bet arī citu tautību cilvēki, bija daudz jauniešu. Kastes ar mirstīgajām atliekām tika svinīgi pārbedītas 1989. gada 9. jūlijā," atceras Fišiļs.
Pilsētas avīze "Krasnoje znamja" ("Красное знамя") rakstīja: "9. jūlijā simtiem daugavpiliešu un pilsētas viesu devās pie fašisma upuru pieminekļa. Veci un jauni – vīrieši un sievietes, ebreji un neebreji – atnākuši atdot piemiņas parādu. Skan Sibeliusa, Vāgnera melodijas, latviešu melodiju fragmenti, Veņavska "Leģenda". Mežragu pūš Francis Kudiņš, vijoli spēlē Samuils Hagins. Pa centrālo aleju iet sēru procesija, nesot bojāgājušo portretus. Virs procesijas pacelti melni zārki – to ir daudz. Četri zārki ir mazi – tajos ir nošauto bērnu mirstīgās atliekas…."
Vēlāk pārbedīšanas vietā tiks uzstādītas nelielas melnas plāksnes ar uzrakstu četrās valodās – latviešu, ivritā, krievu un angļu: "Šajā vietā ir apbedītas Daugavpils geto ieslodzīto mirstīgās atliekas."
"Mirstīgās atliekas mēs pārbedījām kapsētā, un es sev apsolīju – tajā vietā mežā, kur mēs tās atradām, kur 1941. gadā ar masu nošaušanām tika "risināts ebreju jautājums", būs memoriāls," turpina Anatolijs Fišiļs. "Ļoti priecājos, ka toreiz materiālais stāvoklis man ļāva ieguldīt naudu šīs ieceres īstenošanā (Fišiļs izveidoja komerciālo sabiedrību "Alef", kas veiksmīgi nodarbojās ar sabiedrisko ēdināšanu – L.V.). Kopā ar Teperu mēs izstrādājām memoriāla projektu, prezentējām to pilsētas mākslas komisijā. Mums ieteica to nedaudz uzlabot, un te pie mums pienāca tieviņš melnmatains puisis, kurš sacīja: "Esmu mākslinieks, varu jums palīdzēt." Tas bija Oļegs Marinoha. Viņš ļoti saspringti strādāja no 1991. gada maija līdz novembrim. Es lūdzu viņu pabeigt darbu līdz 9.–10. novembrim, jo no 1941. gada 8. līdz 10. novembrim Daugavpils geto tika īstenota kārtējā asiņainā akcija, kurā bez vāciešiem un vietējiem policistiem piedalījās Viktora Arāja komanda. Gāja bojā vairāki tūkstoši ebreju, un gribējās atklāt memoriālu līdz šī šausmīgā notikuma 50. gadadienai. Marinoha paspēja."
Nebija viegli nogādāt centrālajam objektam domāto akmens bluķi, tas svēra 20 tonnu. Uz tā attēlota Dāvida zvaigzne un iecirsti vārdi "Izraēla bērnu piemiņai" jidišā.
"Daugavpils geto bija ebreji ne tikai no Daugavpils, bet arī citām Latgales pilsētām un ciematiem. Jidišs bija kopīga valoda, un visi ebreji ir Izraēla bērni," skaidro Fišiļs.
Strādājot pie memoriāla, Daugavpils Ebreju kultūras biedrības vadītājs sazinājās ar "Jad Vašem" un lūdza datus, cik ebreju nogalināti Otrā pasaules kara gados dažādās valstīs: "Man tos 1990. gadā atsūtīja. Izdevās dabūt pieminekļus no vecās ebreju kapsētas, kas tika izpostīta 70. gados, tos vajadzēja pārtaisīt, uzrakstīt valsts nosaukumu un bojāgājušo ebreju skaitu. Sešpadsmit valstis, sešpadsmit akmens plāksnes ar skaitļiem."
Ungārija – 450 tūkstoši, Francija – 90 tūkstoši, Bulgārija – 14 tūkstoši, Norvēģija – 900, Polija – trīs miljoni, Beļģija – 40 tūkstoši, Nīderlande – 105 tūkstoši, Vācija un Austrija – 270 tūkstoši, Krievija, Ukraina, Baltkrievija – 1 252 000, Baltijas valstis – 223 tūkstoši, Grieķija – 45 tūkstoši, Luksemburga – 1000, Čehoslovākija – 30 tūkstoši, Dienvidslāvija – 20 tūkstoši, Rumānija – 300 tūkstoši, Itālija – 8000. (Tagad "Jad Vašem" vietnē norādīti nedaudz atšķirīgi dati, absolūta precizitāte šajā gadījumā nav iespējama daudzu iemeslu dēļ.)
Uz atsevišķas plāksnes ir skaitlis 15 tūkstoši. Tie ir Daugavpils geto ieslodzītie. No viņiem izdzīvoja apmēram simt cilvēku.
"Viss izdevās, kā bija iecerēts. 1991. gada 10. novembrī memoriāls tika atklāts. Piedalījās pilsētas vadība, bija Polijas vēstnieks, sapulcējās gandrīz visi Daugavpilī dzīvojošie ebreji. Drīz pēc atklāšanas par mūsu memoriālu sāka daudz rakstīt ārzemēs. Sāka braukt ebreji no dažādām valstīm, kuru senči kādreiz dzīvoja Dinaburgā – Dvinskā – Daugavpilī. Arī no eksotiskām valstīm – Meksikas, Brazīlijas, Austrālijas. Un visus satrieca šie katastrofas briesmīgie skaitļi, cilvēkiem bija grūti saprast, kā, piemēram, salīdzinoši nelielajā Polijā varēja iznīcināt trīs miljonus ebreju," atceras Fišiļs.
Viņš uzsver, ka pieminekļi holokausta gados bojāgājušajiem ebrejiem ir daudzās pilsētās un apdzīvotajās vietās dažādās valstīs: "Bet mēs gribējām citādi – atspoguļot ne tikai Daugavpils geto traģēdiju, bet visas ebreju tautas traģēdiju, tāpēc uzstādījām šīs plāksnes ar skaitļiem. Man ļoti gribējās šādi izcelt mūsu pilsētu, Dvinska taču ir ļoti nozīmīga ebreju pasaulē."
Anatolijs Fišiļs aizver albumu ar senajām fotogrāfijām un nopūšas: "Tas viss ir, kā būtu bijis vakar…"
Pie memoriāla Mežciemā 4. jūlijā, Ebreju tautas genocīda upuru piemiņas dienā, ik gadu notiek sēru pasākumi, kas veltīti holokausta upuriem.
