«Zeme, kur dzer»: Alkohola loma sabiedrībā no dzimtbūšanas laika Latvijas teritorijā līdz PSRS sabrukumam

Kā dzeršanas paradumus ietekmējušas dažādas sociālās iekārtas, kari un politiski lēmumi vai sabiedrības tradīcijas Latvijas teritorijā no dzimtbūšanas laika līdz pat Padomju Savienības sabrukumam. Latvijas Radio sērijā "Zeme, kur dzer" atskatās vēsturē.

ĪSUMĀ:

"Cilvēks alkohola ietekmi apguva no dabiska procesa – augļu rūgšana…. Un alkohols vēsturē parādās jau līdz ar pirmajām civilizācijām – Senajā Divupē, senajā Ēģiptē," pastāstīja Paula Stradiņa Medicīnas vēstures muzeja Pētniecības nodaļas galvenais pētnieks Mārtiņš Vesperis.

Spirta brūži un dzimtbūšana

Savukārt alkoholisms kā problēma Latvijas teritorijā visos sociālajos slāņos sāk parādīties ar 15. līdz 17. gadsimtu, kad parādās spirta dedzinātavas jeb spirta brūži.

"Ja runājam par Latviju, tad tas ir laiks, kad spirta dedzinātavas jeb spirta brūži vai alus brūži kļūst par monopolu vietējiem muižniekiem. Un tas ir ļoti labs ienākumu avots.

Par to, kā latviešu tauta nodzērās, protams, pirmais populārākais ir Garlībs Merķelis ar grāmatu ‘’Latvieši’’, kur viņš izceļ dzeršanas ligu kā otru vispārējo tautas pazīmi. Jo mātes jau savus zīdaiņus pieradina, nedaudz iemērcot lupatiņu degvīnā un dodot bērnam zīst, lai viņš vieglāk gulētu," stāstīja pētnieks.

«Zeme, kur dzer»: Alkohola loma sabiedrībā no dzimtbūšanas laika Latvijas teritorijā līdz Padomju Savienības sabrukumam
00:00 / 10:45
Lejuplādēt

Apgaismības ideju pārstāvja, baltvācu publicista Garlība Merķeļa darbs ‘’Latvieši’’ tapa 1796. gadā. Citāts no grāmatas, kas bieži izmantots, iezīmējot nacionālās dzeršanas īpatnības vēsturē: ‘’Maigi uzupurēdamās, mātes dalās pasniegtajā degvīna glāzē ar saviem zīdāmajiem bērniem. Četrpadsmit gadu veci zēni un meitenes dzer degvīnu, nesaviebjot seju; un starp vīriešiem un sievietēm reti atradīsim tādus, kas nepiedzertos katru svētdienu, it sevišķi tad, kad viņi bijuši pie dievgalda.’’ Lielo alkohola patēriņu zemnieku vidū Merķelis saistīja ar cilvēku ciešanām dzimtbūšanas iekārtas dēļ.

"Es domāju, ka Merķelis savā ziņā pārspīlē, bet tā noteikti ir bijusi arī problēma, jo arī mūsdienās nav noslēpums, ka alkohola tirdzniecība ir labs valsts ienākumu avots.

Taču par cīņu ar alkoholismu faktiski var teikt tā, ka vācu baroni mūs pieradināja pie alkohola un pēc tam vācu mācītāji tad ir tie, kas uzsāka cīņu pret to, jo arī Merķelis bijis mācītājs," norādīja Vesperis.

Mūsdienās ar alkohola lietošanu saistāma naktsdzīve un krogi. Vesperis pastāstīja, ka Latvijā 13.,14. gadsimtā izplatīti bija pasta krogi, kas gan nav krogs mūsdienu izpratnē kā izklaides, dzeršanas un ēšanas vieta. Senāk krogus plaši izmantoja tieši kā pasta pieturvietas, kur atpūtināt zirgus un pārnakšņot.

"Tikai ar 16. gadsimta beigām krogos sāka tirgot degvīnu un dot ēdienu. Līdz tam ceļinieks tur varēja dabūt alu… Kā veldzēšanās, nevis piedzeršanās rīks. Un tad ap 17.,18. gadsimtu krogs kļūst arī par kultūras centru katrā vietā. 17. gadsimtā zviedri Vidzemē pat nosaka to, ka krogam jāatrodas noteiktā attālumā. Atsevišķos avotos norādīts, ka tam jābūt 10 līdz 14 kilometru attālumā. Un jau 19. gadsimtā fiksēts, ka Latvijā Kurzemē un Vidzemē jau ir vairāk nekā 2000 krogu," stāstīja pētnieks.

Veidojas atturībnieku kustība

19. gadsimtā notika zemnieku brīvlaišana, kas gan nenozīmēja būtisku pavērsienu alkohola patēriņa jomā, vērtēja Vesperis.

"Merķelis uzskatīja, ka tad, kad zemnieks iegūs brīvību, tad arī mazāk lietos alkoholu. Taču diemžēl tas tā nav, jo 19. gadsimts nāk ar savām sociālajām revolūcijām.

Mainās sabiedrība kā tāda. Ja gadsimta pirmajā pusē Vidzemes un Kurzemes guberņās tā brīvlaišana nav tā jūtama, tad 19. gadsimta vidū zemnieki sāka lēnām izpirkt mājas. Zemnieki sāka arī doties prom no saviem pagastiem. Rezultātā cilvēki nonāk pilsētā vai sāk veidoties daudzi miesti – attīstās dzelzceļš, sāk būvēt mājas. Cilvēki tur nonāk un atkal secina, ka nevar dabūt darbu, atalgojums ir zems. Protams, atkal sākās šī te sociālā nodzeršanās, jo ir strādnieku kārta, kas ir trūcīga. Jāatceras, ka darba noteikumi bija citādāki nekā šodien. Tajā laikā labākajā gadījumā strādniekam brīva bija tikai svētdiena," stāstīja Vesperis.

Tieši 19. gadsimta beigās sākās arī nopietna cīņa pret dzeršanu, kad veidojās arī turīgo latviešu slānis, kas citstarp uzsāka dažādu atturībnieku biedrību kustību.

"Piemēram, tas pats Augusts Dombrovskis, kas jau kā turīgs uzņēmējs uzsāk cīņu pret alkoholismu. Tāpat Krišjānis Barons bija atturībnieks, un viņa dēls Kārlis Barons bija atturībnieku biedrībā. Parādījās ļoti daudz šīs pretalkohola biedrības. Tādas zināmākās ir "Auseklis", "Rīts", "Apziņa", "Zilais krusts". Daudzas no tām ir ar nelielu reliģisku pieskaņu," skaidroja pētnieks.

Pirmā pasaules kara laikā pret alkoholismu vērsās arī politiski. Krievijas impērijā 1914. gadā cars Nikolajs Otrais izdeva ‘’ukazu’’ jeb pavēli par pilnīgu degvīna ražošanas un tirdzniecības aizliegumu. Krievijas impērijā slēdza 400 valsts degvīna darītavas un 28 tūkstošus alkohola veikalu, kas atstāja arī lielu iespaidu uz valsts budžetu, jo nodokļu ieņēmumi tobrīd samazinājās par 30%.

"Tas atstāja iespaidu uz iedzīvotājiem, jo līdzko cilvēki vairs nevar nopirkt šo valsts degvīnu, tad cilvēki sāk mājās tecināt savu degvīnu.

Tas bieži ir bīstams, notiek saindēšanās un tā tālāk. Īsi pirms Pirmā pasaules kara, piemēram, Vidzemē tika pārdoti vairāk nekā miljons spaiņu valsts degvīna," stāstīja pētnieks.

Pēc kara dzeršanas kultūra Latvijā arī bijusi liela problēma, ko veicināja tieši kara sekas. Viena no ievērojamākajām iepriekš minētajām biedrībām, kas cīnījās ar alkoholismu Latvijā, ir 1922. gadā tapusī Latvijas pretalkohola biedrība, pastāstīja Latvijas Nacionālā vēstures muzeja Numismātikas nodaļas krājuma glabātāja Laima Grīnberga. Pieaugušie dalībnieki nēsāja nelielas karoga formas nozīmītes, kā arī skolās īpašos pulciņos bērniem dalīja sudraba saules formas nozīmītes.

1920. gados arī jaunizveidotās Latvijas valdība sprieda par to, vai neizsludināt sauso likumu, bet vienojās par Alkoholisko dzērienu regulēšanas likumu. Tas pēcāk pārtapa par Žūpības apkarošanas likumu un liedza pēc pulksten desmitiem vakarā tirgot dzērienus, kuros alkohola daudzums pārsniedz pusotru procentu. Vienlaikus tika nodibināts arī Žūpības apkarošanas fonds, kuru pārraudzīja tā laika Iekšlietu un Izglītības ministrija. Tāpat pret dzeršanu valsts vērsās arī Kārļa Ulmaņa autoritatīvā režīma laikā. Savukārt jau pēc Otrā pasaules kara visā pasaulē alkoholisma problēmu identificēja tā, kā mēs to izprotam mūsdienās.

Stiprais alkohols Latvijā ienāk ar padomju iedzīvotāju masām

"Padomju Savienībā, protams, tam ir arī šīs smagās kara sekas. Cilvēki ir psiholoģiski sagrauti. Valsts arī faktiski nenes rūpes par šiem cilvēkiem. Lielākoties Latvijā pēc Otrā pasaules kara alkohols ienāk ar padomju iedzīvotāju masām. Un faktiski nostiprinās arī šī te dzeršanas kultūra. Alus vai vīna vietā sāk parādīties degvīns vai kandža, vai vēl kaut kas, kas jau katros svētkos, katros pasākumos tiek likts. Vai tās ir bēres, vai tās ir kāzas. Ļoti dominē šīs te alkohola pudeles. Vai tie kaut kādi kolhoza gada atskaites vai kaut kādi svētki un tā tālāk.

Ja piecdesmitajos gados tā mazāk to var redzēt, tad sešdesmitajos gados ļoti stipri nostiprinās alkohols," stāstīja pētnieks Vesperis.

Padomju Savienības nogalē arī politiķi Jurijs Andropovs un pēcāk Mihails Gorbačovs plaši vērsās pret alkoholismu ar administratīvām metodēm – likvidēja ražošanas uzņēmumus, ierobežoja tirdzniecību. Tiesa gan, tas līdzīgi kā jau iepriekš vēsturē arī veicināja pagrīdes alkohola darītavu veidošanos. Cilvēki biežāk arī saindējās un pārslogoja veselības aprūpi.

"Tauta visādi mēģināja apiet šos ierobežojumus. Cik es atceros, piemēram, teiksim, pasākumu, kur nedrīkstēja lietot alkoholu. Tad noteikti, ka tas tika darīts vai nu kafijas krūzītēs, vai kādā savādākā samaisījumā," pastāstīja Rīgas Psihiatrijas un narkoloģijas centra Narkoloģiskās palīdzības dienesta vadītāja Astrīda Stirna.

Viņa savā jomā darbu sāka tieši 80. gados un apliecina, ka tolaik uzsvars bijis arī uz alkoholiķu piespiedu ārstēšanu.

"Bija Olainē. Šādas nodaļas bija arī pie dažādiem celtniecības uzņēmumiem un rūpnīcām. Ārstēja šos te pacientus. Viņi pa dienu gāja strādāt, vakarā viņi bija šajā nodaļā.

Ne tikai lietoja medikamentus un ārstējas, bet arī bija tā saucamā darba terapija.

Bet par piespiedu ārstēšanu mēs vispār vairs tagad nerunājam, jo tagad mums ir uz pierādījumiem balstīta ārstēšana. Visā Eiropā ir nākuši pie secinājuma, ka piespiedu mehānismam nav absolūti nekādas nozīmes, jo, ja viņš pats labprātīgi to negrib, tad arī ne mediķi, ne ģimene neko nevarēs izmainīt," stāstīja Stirna.

Eiropā ir lielākais alkohola patēriņš pasaulē, un arī Latvijā ļoti ilgstoši alkohola lietošana ir sabiedrības tradīciju sastāvdaļa. Turklāt Ziemeļvalstīs iedzīvotāji vairāk tendēti lietot stipros dzērienus, kas arī rada lielākus atkarību riskus. Narkoloģe Astrīda Stirna norādīja, ka katram indivīdam ar atkarību nav viens iemesls, kādēļ viņš sirgst ar alkoholismu. Viņa arī secināja, ka politiskiem lēmumiem, normām, dažādām valsts iekārtām, kariem un nāciju kultūras paradumiem ir būtiska ietekme uz kopējo alkohola patēriņu sabiedrībā.

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Svarīgākais šobrīd

Informējam, ka LSM portālā tiek izmantotas sīkdatnes (angļu val. "cookies"). Turpinot lietot šo portālu, Jūs piekrītat, ka mēs uzkrāsim un izmantosim sīkdatnes Jūsu ierīcē. Uzzināt vairāk

Pieņemt un turpināt