Zaķis pārlec lokomotīvēm. 1931. gada karikatūra par vēlēšanu kandidātu svītrošanu

Pievērs uzmanību – raksts publicēts pirms 3 gadiem.

Līdzīgi kā mūsdienās, arī 1920.-30. gados Latvijā vēlēšanu biļetenos kandidātu vārdus varēja izsvītrot, ļaujot gūt labākus rezultātus kandidātiem ar zemāku kārtas numuru. Par gadījumu, kad šādas vēlēšanu kārtības rezultātā politikā pieredzējušus vīrus apsteidza mazpazīstamais Andrejs Zaķis, 1931. gada karikatūrā ironizēja mākslinieks Aleksandrs Verners-Bundža.

Kāds jauns Zaķis pārlēca pāri namsaimniekiem Purgalim un Annusam, tā kā pēdējie vēl tagad nav attapu...
Kāds jauns Zaķis pārlēca pāri namsaimniekiem Purgalim un Annusam, tā kā pēdējie vēl tagad nav attapušies no brīnumiem. Kā nesaprot to cilvēks vecs, /Ka viegls zaķis augstu lec. Publicēts: “Kultūras Balss satīriskais kalendārs 1932. gadam”. Rīga, 1931. gads.

4. Saeimas vēlēšanās 1931. gadā nelielā Miera, kārtības un ražošanas apvienība ieguva tikai vienu deputāta mandātu, turklāt abas saraksta “lokomotīves” – politikā pieredzējušo Rīgas Namīpašnieku biedrības priekšnieku Jāni Purgali un finanšu ministru Jāni Annusu – ar niecīgu balsu pārsvaru apsteidza mazāk pazīstamais Andrejs Zaķis. Par spīti apvienības biedru spiedienam atteikties no iegūtā mandāta, 27 gadus vecais Zaķis kļuva par Saeimas deputātu.

Demokrātijas jubilejas

Aktualizējot un skaidrojot Latvijas demokrātijas vēsturi, Latvijas Nacionālais vēstures muzejs sadarbībā ar LSM.lv iepazīstina lasītājus ar karikatūrām muzeja krājumā – vizuāli spilgtām liecībām par starpkaru Latvijas demokrātiju.

 

Latvijas parlamentārajai demokrātijai – šodien tik pašsaprotamajai valsts un sabiedrības iekārtai – 2020. gada maijā aprit divas apaļas gadskārtas. Tieši pirms gadsimta, 1920. gada 1. maijā darbu uzsāka Satversmes sapulce – pirmais demokrātiski ievēlētais parlaments, kas izstrādāja valsts konstitūciju un radīja stabilu pamatu jaundibinātās Latvijas attīstībai.

 

Nesenākā pagātnē pirms 30 gadiem – 1990. gada 4. maijā – Latvijas PSR Augstākā Padome, kas bija padomju ēras norietā pirmais brīvi ievēlētais parlaments, pieņēma vēsturisko deklarāciju “Par Latvijas Republikas neatkarības atjaunošanu”. Katrs no šiem notikumiem ievadīja jaunu laikmetu Latvijas valstiskuma vēsturē.

 

Demokrātijas jubileju gadā Latvijas Nacionālais vēstures muzejs īsteno daudzveidīgu aktivitāšu programmu “Demokrātijas (at)dzimšana. 1920-1990-2020”.

 

No kariķēšanas nav pasargāts neviens

Asa, dzēlīgi ironiska, bieži arī pārspīlēta – politiskajai karikatūrai nav raksturīgs samiernieciskums vai ielaišanās lādzīgos kompromisos. Tā ir arī vienpusīga, jo kariķēt kādu politisku parādību vai “tautas kalpu” trūkumus nozīmē paust mākslinieka (vai pasūtītāja) izteikti subjektīvo viedokli. No kariķēšanas nav pasargāts neviens, tieši otrādi – karikatūristi vislabprātāk “ņem uz grauda” aktīvākos, pamanāmākos politiķus, nesaudzējot arī valsts augstākās amatpersonas. Tādēļ politiskā karikatūra vēl trāpīgāk par citiem mākslas žanriem kalpo kā indikators tam, cik brīva un demokrātiska ir sabiedrība – jo lielāka vārda brīvība, jo drošāk un atklātāk mākslinieks drīkst kritiski norādīt uz problēmām, kuras pieļāvuši sabiedrības priekšstāvji.

Tādēļ nav nejaušība, ka politiskā satīra, kuras aizmetņi Latvijā meklējami jau aizpagājušā gadsimta vidū, viskrāšņāk uzplauka tieši neatkarīgajā Latvijas Republikā no 1918. līdz 1934. gadam, vārda brīvības un parlamentārās demokrātijas apstākļos. Tolaik karikatūras bija neiztrūkstošs “ierocis” politiskās cīņas arsenālā, un tās regulāri publicēja teju visos lielākajos preses izdevumos un kalendāros, bet jo īpaši partiju laikrakstos un priekšvēlēšanu laikā. Un arī lasītāji labprāt gaidīja kārtējo zīmējumu – joku, kurā noteikti būs daļa patiesības par aktuālajām norisēm partiju dzīvē, Saeimā un valdībā. Tādējādi var teikt, ka karikatūrai bija būtiska loma politikas uztverē starpkaru Latvijas sabiedrībā, kura tobrīd tikai iepazina parlamentārismu praksē.

Karikatūristu savstarpējās cīņas

Karikatūrista lomā 1920. un 30. gados darbojās virkne pazīstamu latviešu gleznotāju un grafiķu, tostarp gan akadēmiskie vecmeistari, gan vēl tikai uzlecošas zvaigznes. Pats karikatūras žanrs brīžiem bija konkurences cīņas arēna starp dažādām paaudzēm un stiliem. Žurnāls “Svari” (1920-1932) publicēja reālisma stilā ieturētas Jāņa Roberta Tillberga, Riharda Zariņa, Indriķa Zeberiņa un citu klasiķu karikatūras. Krasā kontrastā pret šo tradīciju nostājās žurnāls “Ho-ho” (1922-1924) ar drosmīgu vizuālās izteiksmes stilu – modernismu, ekspresionismu, kā arī neierastu asumu politiskajā satīrā. “Ho-ho” darbojās slavenās Rīgas mākslinieku grupas dalībnieki – Romans Suta, Aleksandra Beļcova, Uga Skulme, Ludolfs Liberts, Sigismunds Vidbergs. Mākslinieciski augsta līmeņa politiskās karikatūras publicēja arī kalendāri, piemēram “”Kultūras Balss” satīriskais kalendārs” Dr. Orientācija (Valda Grēviņa) redakcijā un Jāņa Rozes izdotais “Satīriskais laika zoba kalendārs”. Līdz Kārļa Ulmaņa valsts apvērsumam 1934. gadā satīriska rakstura izdevumu skaits sniedzās padsmitos.

Starpkaru karikatūras

 

 

Latvijas Nacionālā vēstures muzeja (LNVM) krājumā tiek uzglabāta unikāla kolekcija – 213 Sergeja Civinska, Aleksandras Beļcovas, Kārļa Krauzes, Aleksandra Vernera Bundžas, Ludolfa Liberta, Sigismunda Vidberga, Indriķa Zeberiņa, Romana Sutas un citu mākslinieku karikatūru oriģinālzīmējumi. Aktualizējot un skaidrojot Latvijas demokrātijas vēsturi, sākot no 2020. gada maija LNVM sadarbībā ar lsm.lv iepazīstinās lasītājus ar karikatūrām muzeja krājumā – vizuāli spilgtām liecībām par starpkaru Latvijas demokrātiju.
Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Saistītie raksti

Vairāk

Svarīgākais šobrīd

Vairāk

Interesanti