Līdz idejai par latviešu uzvārdu apkopošanu Ilmārs Mežs nonāca netīšām, sākot interesēties pats par saviem senčiem. "Tīri privāti ieinteresējos par savu dzimtas koku, pēc tam arī par savas sievas saknēm un vēl par kādiem cilvēkiem," sākotnējos pētījumus atcerējās Mežs.
"Mani ļoti interesēja iedzīvotāju ģeogrāfija un mulsināja daudzas Latgales vietas, kur ir mainījušās tautības, piemēram, 1930. gadā saskaita ciema iedzīvotājus kā poļus, baltkrievus, piecus gadus vēlāk viņi ir latvieši, vēl paiet seši gadi, viņi ir vēl kaut kas cits."
Sākt ar bērnības atmiņām
Uzvārdu izpēte demogrāfam bijis hobijs vairāk nekā 10 gadus, tāpēc seno rakstu un dzimtu senāko pavedienu atrašanā viņš kļuvis zinošs eksperts, kas var sniegt padomus arī citiem.
"Latviešiem ir tā veiksme, par ko mūs var apskaust gan lietuvieši, gan igauņi, – mums ir visu Latvijas iedzīvotāju inventarizācija, respektīvi, arhīvā saglabātas tautas skaitīšanas personu kartītes par 1935. gadu. Tas nav vēl pilnā mērā izmantots," skaidroja Mežs, uzsverot, ka te var atrast ne tikai vārdus, uzvārdus, gadskaitļus, bet arī nodarbošanos, izglītību, ģimenes saites un daudz cita.
"Daudziem no mums ir bijušas vecmāmiņas, kas kaut ko stāstījušas, ja ne pašam, tad – brālim, mammai vai tētim. Vēl kādam vēstules, fotoalbumi saglabājušies, un reti kad ir cilvēks pilnīgi no "nulles" – parasti kaut ko taču par savējo izcelsmi zina." Tāpēc Ilmārs Mežs iesaka tiem, kuri savā dzimtā vai ģimenē palikuši vecākie, vispirms atcerēties, ko zina no bērnības.
"Vai arī jāmeklē kaut kādas lauku tantes, kas, liekas, diez vai ko zinās, bet, kad tu ar viņām sāc runāt, viņas zina ļoti daudz, jo arī viņas atceras, ko bērnībā ir stāstījuši sen aizgājušie vecvecāki."
Demogrāfs iedrošina uzrunāt arī diezgan attālus radus, varbūt pat tos, kas nemaz nav radi, bet dzīvojuši kaimiņos vai tamlīdzīgi.
"Un tad otrais loks būtu šis Latvijas laika arhīva krājums, kuru var atrast jau, noskaidrojot pagastu, var atrast tieši ierakstu par sev meklējamo cilvēku un no tā tad var jau iet tālāk uz baznīcas grāmatām, kas internetā ir lasāmas par 19. gadsimtu un beidzas ar Pirmo pasaules karu. Jaunākas baznīcgrāmatas glabājas attiecīgajās civilstāvokļa reģistrēšanas nodaļās," iedrošināja eksperts. Baznīcas grāmatas ir pieejamas visiem, jo ir digitalizētas.
Digitālo baznīcas grāmatu "tulkošana"
"Trešais loks ir "rakāties" pa šīm baznīcas grāmatām – tās atvērs vēstures aizvērtās durvis uz vēl vairākām paaudzēm, ko vairs nevar no vecmāmiņām dabūt. Reizēm cilvēki stāsta – mūsu pagastā baznīca nodega, to nobombardēja, bet tas neko nenozīmē, ka nav saglabājušās baznīcgrāmatas, jo bieži dokumentus toreiz vajadzēja dublēt vairākos eksemplāros, un kāds no tiem būs saglabājies," atzina speciālists.
Tas, kam jāgatavojas, ķeroties klāt seno dokumentu "tulkošanai" gan tiešā, gan pārnestā nozīmē – ieraksti var būt veikti visādās valodās, kas lielā mērā atkarīgs no tā, kādai reliģiskajai konfesijai ģimene piederējusi.
"Cara laikā katoļu baznīcas grāmatās ieraksti būs krievu valodā un senākie ieraksti – poliski. Savukārt luterāņiem pārsvarā pēc pārkrievošanas – pēc 1893. gada – būs visur krieviski. Bet pirms tam savukārt vāciski un dažreiz – vēl senāk – atkal latviski. Bet nu pārsvarā tomēr vāciski," skaidroja Mežs.
Radurakstu pētniecību visvairāk apgrūtina tas, ka pastāv ļoti daudz dažādu pierakstu versiju. "Atšķiras tas, kā to rakstīja vācu transkripcijā un kā – latviskoja Latvijas laikā, pēc tam – krieviskoja krievu laikā," stāstīja Mežs. "Attiecīgi, kur tās garumzīmes vai mīkstinājuma zīmes pazuda vai viņu nebija, kur pieklātos būt, vai pat sajaukti vai izlaisti burti.
It īpaši vāciskas nozīmes uzvārdiem ir ne viena vai divas versijas, bet līdz pat 8 vai 10 dažādiem viena un tā paša uzvārda rakstīšanas variantiem."
Kā piemēru Ilmārs Mežs min uzvārdu "Bertholds": "Galotne var būt "-cs", dažreiz "-ts", dažreiz "-ds" un citreiz beigās ieliek "-tds". Savukārt Latgalē uzvārdos mijas "o" un "u", piemēram, Vrobļevskis vai Vrubļevskis, vai "a" un "o". Reizēm burti neloģiski pazūd. Arī mans ciltstēva uzvārds senakajā versijā nebija Mežu Ansis – kā Dienvidkurzemē rakstīja ģenitīvā –, bet Miežu. Respektīvi, "Mee", ko pēc vācu valodas izrunā kā divskani "ie", bet viens "e" ar laiku pazuda."
Pārvāciskots latvietis vai latviskots vācietis?
Viens no piemēriem, ko ļoti grūti "tulkot" senajos dokumentos, ir uzvārds "Sihle". "Vai domāts – "Sīle", "Sīlis", vai varbūt "Sils", vai tomēr "Zīle"," atšķirības skaidroja Mežs.
Ja šādos gadījumos rodas jautājumi, jāmeklē senākie ieraksti. "Gandrīz vai visās Latvijas draudzēs no 1830. gadiem jābūt saglabātiem ierakstiem par dzimšanu un miršanu u. c., vismaz būs kaut kādi fragmenti," skaidroja demogrāfs. "Katoļiem būs atrodami vēl senāki ieraksti. Arī Vidzemē ir seni dokumenti, bet rodas jauna problēma, ka vēl nav izvēlēti uzvārdi, un cilvēkus uzskaitīja nevis pēc uzvārda, bet mājvārda." Bez tam jāzina konkrētā muiža, kurā cilvēks bija dzīvojis.
Pats uzvārds vēl neapliecina to, kas pēc tautības bijuši senči, jo vairums vāciskas nozīmes uzvārdu nesēji tomēr ir bijuši latvieši, īpaši Kurzemē.
"Tikpat labi tie ir vācieši, kas ir pārlatviskojušies, vai igauņi, lietuvieši, baltkrievi, poļi, kas ir pārlatviskojušies." Esot arī situācijas, ka latvieši noteiktos Latvijas apvidos, piemēram, pierobežā, ar laiku pārpoliskojušies vai pārkrievojušies.
Nodibinoties Latvijas valstij, arī lietvedība tika pārkārtota latviski, rezultātā vāciskā vai krieviskā uzvārdu pieraksta variants tika mainīts uz latvisko, piemēram, "Behrsing" arī dokumentos tapa rakstīti "Bērziņš", un tas jāņem vērā, pētot savas dzimtas saknes.
"Ļoti daudziem uzvārdiem ir divas vai vairākas paralēlās formas – ir gan Bergmanis, gan Bergmans; Linkaits vai Linkaitis; Roģe vai Roģis," uzsvēra Mežs. "Viņa tēvs, varbūt vectēvs kaut ko pamainījis, var arī būt, ka brālis lieto citādu uzvārda versiju. Es uzskatu, ka tas ir viens un tas pats uzvārds ar dažādām pieraksta versijām."
Vienādi uzvārdi! Vai esam radi?
"Tas atkarīgs no tā, vai vienādi uzvārdi ir kaimiņu pagastos, kur sastopami salīdzinoši maz cilvēku ar šo uzvārdu. Ja jā, tad ticama ir iespēja, ka tie ir radinieki. Tomēr, ja jau šajās vietās ir 30, 50 vai pat 100 cilvēku šajā uzvārdā, tad tie var arī nebūt radi, jo, piemēram, Latgalē ir lielāka uzvārdu koncentrācija nekā citur Latvijā."
Tas nozīmē, ka ārpus Latgales ir vairāk uzvārdu uz mazāk cilvēkiem, Latgalē mazāk uzvārdu uz lielāku iedzīvotāju skaitu. "Proti, vieni un tie paši uzvārdi ir populārāki, izplatītāki," skaidroja eksperts. "Latgalē uzvārdus ciltstēviem ielika senāk, un pa šiem 500 gadiem dzimtas ir sakuplojušas no vienas ģimenes uz vairākiem simtiem. Vairums no Latgales uzvārdu nēsātājiem, piemēram, Zepi, Rancāni vai Ozeri, tomēr būs bijuši radinieki, bet n-tajā paaudzē – teiksim, bijuši brāļi pirms kādiem 400 vai 500 gadiem. Protams, ka mūsdienās par to nav nekāda nojausma, bet tikai konstatē, ka abiem vecvectēvi ir no viena pagasta. Tā matemātika ir tāda: ja ciemā Latvijas laikā ir bijuši varbūt simts iedzīvotāju, tad pirms 200–300 gadiem šajā ciema bija 10 cilvēku – tās bija divas ģimenes."
Tikmēr Vidzemē un Kurzemē – kā ielika vienai vai divām ģimenēm uzvārdu, tā arī tas palika šajā dzimtā, un to skaits mainījās maz. "Vecākais vīriešu ģimenes loceklis varēja uzvārdu izvēlēties, un, ja dēli vēl dzīvoja pie tēva, tātad uzvārds arī automātiski pārgāja uz viņiem un viņu bērniem," pastāstīja Mežs. "Cita situācija: dēli bija jau savā "maizē", teiksim, blakus mājās, un tad viņi varēja izvēlēties citu uzvārdu. Tātad reizēm arī 19. gadsimta pirmajās desmitgadēs vienā ģimenē radās vairāki uzvārdi. Viens izvēlējās būt Kalniņš; otrs – Lejiņš.
Tas nozīmē, ka ar dažādiem uzvārdiem varēja būt radinieki un ar līdzīgiem – varēja arī nebūt. Izejas punkts, lai tiktu skaidrībā – vissenākais dokuments."
Piemēram, Ilmāra Meža senču uzvārds ir nācis no Dienvidkurzemes, Nīcas pagasta Liepājas apkārtnē, taču tāds pats uzvārds atrodams arī vairākās citās vietās – pie Rūjienas. "Viņi laikam tomēr nav bijuši radi, bet nejauši izvēlēts tas pats uzvārds."
