Maliena vai Malēnija?
Lai plašāko teritoriju nejauktu ar nelielu Alūksnes novada pagastu Malienu, tiek lietots Malēnijas vārds, taču ikdienā tas dzirdams salīdzinoši reti, un vietējie iedzīvotāji to praktiski nelieto.
"Neesmu dzirdējusi ne reizi, bet, starp citu, ir Alūksnē avīze "Malienas un Alūksnes Ziņas", nevis Malēnijas ziņas. Man šis vārds Malēnija kaut kā griež ausīs, tas parādījās jau sen, pirms 30 vai 40 gadiem Latvijas Televīzijas humora raidījumā. Tad tur tika saukta it kā tāda vieta Malēnija, tur arī es to dzirdēju pirmo reizi, jo visu laiku bija Maliena," stāstīja Svīre.
"Mēs rakstījām kopīgu grāmatu ar Daci Markus, kura gan ļoti Malēniju uzsver, jo viņa uzskata, ka tiešām,
lai nejauktu ar Malienas pagastu, – kā ir Leiputrija, varētu būt arī Malēnija," piebilda Raipulis.
Vienlaikus rakstos var atrast, ka Malēnija un malēniešu tēls humoristiski satīriskā literatūrā tiek pieminēts jau 19. gadsimta otrajā pusē, Zvaigznītes Jēkaba stāstos par malēniešiem, kuros viņš savā ziņā nedaudz smejas par īpatnējiem malēniešu tikumiem.
"Viņš, piemēram, raksta, ka malēnieši ir uzcēluši māju bez logiem un pēc tam nesuši iekšā gaismu ar maisiem, bet ziniet, tas viss ir ļoti nopietni, jo tajos laikos necēla mājas bez logiem, bet tagad – kinoteātri bez logiem, koncertzāles, lielveikali, teātru zāles bez logiem. Un kas tās apgaismo? Apgaismo maisiņš pie griestiem, elektriskā spuldze," stāstīja Svīre.
"Ja es tā pavisam gribētu lielīties kā īsta malēniete, es teiktu tā, ka malēnieši varbūt ne tikai pakāra to maisiņu pie griestiem, bet vispār izdomāja elektrību," viņa jokodamās sprieda.
Malēnijas neskaidrās robežas
Skaidru robežu, kas ietvertu Malēniju, nav, taču šis reģions mūsdienās aptver visu Alūksnes novadu, nedaudz no Latgales Balvu novadā, nedaudz no Gulbenes novada. Vēsturiski par Malēniju dēvēta tā Vidzemes daļa, kurā runā arī augšzemnieku dialektā, tātad pievelkot klāt arī Madonu un Lubānu.
"Jānis Jaunsudrabiņš reiz rakstīja, ka gar Vidzemes un Latgales robežu ir tāda pārejas teritorija, un šajā pārejas teritorijā ir dažādas izloksnes, sākot jau no Neretas, gar Lubānu, gar Madonu, gar Gulbeni," stāstīja Svīre.
"Visvairāk malēnieši atklājas lauztajā intonācijā, jo malēniešiem nav stieptās intonācijas un krītošās, mēs tikai laužam, visu laužam.
Bet tādi īstie malēnieši, kas runā malēniešu dialektā, tie patiesībā ir Jaunlaicenes, Veclaicenes, Ziemeru pagasti, tad nedaudz uz Ilzenes, nedaudz uz Alūksnes pusi," viņa skaidroja.
Malēniešu spītīgais raksturs
Malēnija vēsturiski bijusi teritorija, kura ziemeļos robežojas ar igauņu apdzīvotām zemēm, dienvidos ar Latgali, bet austrumos ar Krieviju, un tieši šī apdraudētība no visām pusēm savulaik veidojusi malēnieša raksturu.
"Malēnieša raksturs ir ļoti interesanta parādība, kuru es pat izjūtu vēl līdz šim laikam, kad daudzus gadus esmu apdomīgāka, nekā bērnībā biju tur, Alūksnē," atzina Svīre.
"Malēnietis ir spītīgs un tiepīgs. Ir tāds teiciens, ka, ja malēnietis kaut ko ir ieņēmis galvā, var viņam uz pakauša mietu tēst, un viņš neatkāpsies no sava. Malēnietis paliks pie saviem uzskatiem, pie sava. Tad malēnietis, es atvainojos, ir dumji godīgs, viņš ar tādu atklātu plaukstu vai atklātu sirdi iet pretī cilvēkiem. Nevajag domāt, ka viņš ir iztapoņa, nē, malēnietis ir pašlepns, vispār lepns, bet ne dumji lepns," viņa skaidroja.
"Kā jau visiem, un sevišķi tādā teritorijā, kur jāizdzīvo, malēnietim jābūt tādam diezgan noslēgtam. Sevišķi atceros tos pēckara gadus, kad mežabrāļi bija mežā, un man kā mazam puikam jau bija skaidri novilktas robežas, ko es drīkstu runāt, ko nedrīkstu, un es ļoti labi to sapratu," piebilda Raipulis.
Zināma līdzība Malēnijai ir ar Piebalgu, jo abi ir kalnaini apvidi ar grūti apstrādājamu zemi, kuros cilvēkiem jādomā, kā iztikt, kā tirgoties.
"Ir noteikti līdzība starp malēniešiem un piebaldzēniem. Malēnijā ir ļoti aktīva saimniecība bijusi, malēnieši tāpat kā piebaldzēni ir pratuši tirgoties.
Man tēvs stāstīja, kā visu ziemu apstrādājuši linus un uz pavasari veduši uz Pērnavu, un par to nopelnījuši naudu, ko samaksāt muižai un vēl par ko bērnus laist skolā," norādīja Raipulis.
Savukārt no ēdieniem malēniešiem raksturīgi ir profitroļi un zirņu bumbas ar speķi jeb komi, kas gan, iespējams, varētu būt aizgūti no igauņiem.
"Malēnieši ir lepni, un malēniešiem ir, par ko lepoties. Piemēram, vilciens ir tāds, kāda nav visā Latvijā, vēl malēnieši var lepoties ar to, ka tur ir visgarākās ziemas, visaugstākā vieta – Opekalna baznīcas slieksnis atrodas 100 metrus augstāk par Rīgas Pēterbaznīcas torņa smailes galu," uzsvēra Svīre.
