Nedzirdīgajiem

Dienas ziņas

Nedzirdīgajiem

Kultūras ziņas

Vienīgā saglabājusies Staļina gulaga sistēmas nometne Krievijā – «Perma-36». Cik ilgi vēl?

Aptuveni 100 kilometru uz ziemeļrietumiem no Permas pilsētas Krievijā, līdzās Kučino ciemam atrodas ēku komplekss, kas padomju laikos bija zināms ar nosaukumu “VS-389/36” jeb “Perma-36”. Tā ir bijusī stingrā režīma kolonija, kurā ievietoja Padomju Savienībā notiesātos “dzimtenes nodevējus”. Arī latviešus. Tur šobrīd ir pretrunīgi vērtēts muzejs. 

ĪSUMĀ:

  • “Perma-36” ir unikāla.
  • Tur veda "īpaši bīstamus valsts noziedziniekus".
  • Latvijas vēsturnieku pētījumos līdz šim atklāti vismaz 8 politieslodzītie no Latvijas, kas sodus izcietuši nometnē “Perma-36”.
  • LTV "Dzimtaskoks" izpētījis, ka tādu ir bijis vēl vairāki desmiti.
  • Nometnē bijuši ieslodzīti arī Gunārs Astra un Juris Būmeisters.
  • 1994. gadā tur tika izveidots politisko represiju upuru memoriālais muzejs.
  • Piedāvājam interviju ar vienu no bijušajiem ieslodzītajiem - Ukrainas Helsinku grupas dibinātāju, cilvēktiesību aktīvistu Miroslavu Marinoviču.
  • Arī interviju ar abiem bijušajiem memoriālā politieslodzīto represiju upuru muzeja “Perma-36” izveidotājiem.
  • Nometne 2004. gadā tika iekļauta UNESCO pasaulē apdraudētāko vēstures pieminekļu sarakstā. 
  • Muzejam gan pēc 2012. gada bija jāreģistrējas kā “ārvalstu aģentam”, taču tā dibinātāji atteicās to darīt, saņēma sodu, un sākās tiesāšanās daudzu gadu garumā.
  • Ap 2015. gadu sabiedriskais muzejs kļuva par valsts muzeju.

Kopumā Permas apgabalā bija trīs šādas kolonijas, – vēl arī “Perma-35” un “Perma-37”. Taču “sevišķi bīstamos” pretpadomju elementus ieslodzīja “Perma-36”, kas izveidota Staļina laika gulaga sistēmas nometnes teritorijā. Un tas šo vietu savā ziņā padara unikālu, jo tiek uzskatīts, ka patlaban tā ir vienīgā, reāli apskatāmā gulaga sistēmas kolonija, kura saglabājusies līdz mūsdienām.

Daļā Krievijas pilsoniskās sabiedrības gan pastāv šaubas par padomju represiju sistēmas vēstures liecinieces turpmāko likteni, jo politieslodzīto kolonijas vietā izveidotais

muzejs kļuvis par pašreizējās Krievijas varas politisko interešu traucēkli.

Padomju Savienībā politieslodzīto vairs nav, bet ir...

Kāpēc “Perma-36” ir unikāla?

Tā kā politieslodzīto nometni 1972. gadā izveidoja uz gulaga sistēmas nometnes bāzes, teritorijā saglabājās ēkas vēl no Staļina laika represīvajām organizācijām. Labošanas darbu nometnē ieslodzīto viens no uzdevumiem bija arī remontēt ēkas, kurās paši bija ieslodzīti. Tāpēc ēkas “Perma-36” saglabājās. Šādu vēstures liecinieku Krievijā faktiski vairs nav. Staļina gulaga sistēmā ietilpstošās “labošanas darbu nometnes” bija īslaicīgas, tās izveidoja vietā, kur nepieciešami kādi darbi, un pēc to pabeigšanas nometni pabeidza. Vairums koloniju ēku bija būvētas no tobrīd pieejamajiem materiāliem, lielākoties koka. Likumsakarīgi, pēc nometnes atstāšanas tā drīz vien sagruva un aizauga.

“Perma-36” 2004. gadā tika iekļauta UNESCO pasaulē apdraudētāko vēstures pieminekļu sarakstā tieši tāpēc, ka tā ir unikāla – patlaban atzīts, ka tā ir vienīgā saglabājusies Staļina laika gulaga nometne. 

Kad pagājušā gadsimta 80. gadu otrajā pusē toreizējais PSRS Komunistiskās partijas ģenerālsekretārs Mihails Gorbačovs paziņoja, ka Padomju Savienībā politiski ieslodzīto vairs nav, realitāte bija gluži cita. Permas apgabala “ledus nometnēs” joprojām savu atbrīvošanu gaidīja daudzi politieslodzītie, arī no Latvijas. 

Politieslodzīto nometni “Perma-36” slēdza tikai 1988. gada jūnijā. 16 gadus pēc tam, kad tās teritorijā izveidoja stingrā režīma koloniju, kurā ieslodzījumu izcieta personas, kas sodītas par “īpaši bīstamiem valsts noziegumiem”. Ar tiem tik saprasti tādi noziegumi kā “dzimtenes nodevība”, spiegošana, terora aktu gatavošana, diversijas, kaitniecība un pretpadomju aģitācija un citi noziegumi. 

Politieslodzīto nometņu tā saukto “trīssturi” Permas apgabalā sāka veidot 1972. gadā. “Perma-36” tika izveidota bijušās labošanas darbu kolonijas Nr.6 vietā, tā bija gulaga labošanas darbu nometņu sistēmā ietilpstoša kolonijā, ko izveidoja 1946. gadā.

Latvijas Okupācijas muzeja 2003. gada gadagrāmatā publicētajā rakstā “Muzejs “Perma-36” - PSRS politieslodzīto cietuma vieta” Ritvars Jansons raksta, ka “vietējie iedzīvotāji atceras, ka pirmā etapa ieslodzītie kailā laukā vispirms bija spiesti uzbūvēt dzeloņstiepļu žogu, tad barakas apsardzei un tikai tad nožēlojamas mītnes sev”. Tādēļ

šīs politieslodzīto nometnes vēsture stiepjas līdz pat Staļina laika represīvajai soda nometņu sistēmai. 

Līdz 1972. gadam PSRS politieslodzītos pārsvarā koncentrēja nometnēs Mordovijā, sekoja vairāku koloniju izformēšana un lēmums politiski ieslodzītos pārvest uz valsts vidieni, Permas pagabalu. Pēc dažādām ziņām, šajā apgabalā nometināto ieslodzīto skaits pārsniedza tūkstoš cilvēku. Pēdējos šīs nometnes politieslodzītos atbrīvoja vien 1988. gadā, lai gan starptautiski Padomju Savienības līderi pauda, ka nometnēs politiski ieslodzīto vairs nav.

Vieta “īpaši bīstamiem valsts ienaidniekiem”

Disidents - cilvēks, kuram ir pretēji uzskati nekā pastāvošajai varai vai lielākajai daļai sabiedrība; tāds, kurš pauž pretēju viedokli. Zināmākie padomju laika disidenti Latvijā - Lidija Lasmane-Doroņina, Gunārs Astra, Ģederts Melngailis, Ints Cālītis u.c.

“Perma-36” no citām nometnēm atšķīrās ar to, ka tajā pastāvēja visstingrākais režīms. Nometnei bija divi iecirkņi – stingrā režīma un sevišķā režīma iecirknis. Sevišķā režīma iecirkni izveidoja 1980. gadā kā vietu, kurā ieslodzīt tos apcietinātos un sodītos, kas atzīti par “īpaši bīstamiem pretvalstiskiem noziedzniekiem”. Faktiski par tādiem uzskatīja cilvēkus, kuri nodarbojās ar pretpadomju aģitāciju, aizliegtas literatūras izplatīšanu, cilvēktiesību aizstāvju grupu dalībniekus u.tml. Sevišķā režīma iecirknis tolaik nepastāvēja citās šāda veida nometnēs un faktiski darbojās kā cietums – ieslodzītos izmitināja aukstās kamerās aiz dubultām dzelzs durvīm. 

Zināms, ka sevišķā režīma iecirknī bija ieslodzīts Gunārs Astra. Viņš Permā ieslodzīts divreiz, gan izciešot 1961. gadā piespriesto 15 gadu ilgo ieslodzījumu pastiprināta režīma labošanas darbu kolonijā (sākotnēji ievietos Dubravas koncentrācijas nometņu ķēdē), gan arī pēc notiesāšanas 1983. gadā. Tieši ar Gunāra Astras vārdu saistīts arī kāds nozīmīgs “Perma-36” vietā izveidotā muzeja fondos iekļauts dokuments. Kopā ar vēl vienu politieslodzīto no Latvijas – Juri Ziemeli, 1972. gada 4. augustā, esot ieslodzījumā, viņi

uzrakstīja “Ziņojumu nākamībai” un uzzīmēja nometnes plānu, ko stikla zāļu pudelītē paslēpa remontdarbu laikā barakā.

Šo vēstījumu nākamībai atklāja vien 30 gadus vēlāk, 2002. gadā – arī augustā, mainot barakas grīdas segumu, to uzgāja strādnieki.

 

Zem avīzes palika siltāk...

Latvijas vēsturnieku pētījumos līdz šim atklāti vismaz astoņi politieslodzītie no Latvijas, kas piespriesto sodu par pretpadomju darbību vai “dzimtenes nodevību” izcietuši nometnē “Perma-36”. Veidojot Latvijas Televīzijas dokumentālo raidījumu ciklu “Dzimtaskoks”, atklājies, ka šajā nometnē ieslodzīts arī padomju laika disidents, sociāldemokrāts un dzejnieks Juris Būmeisters, kā arī gūts apstiprinājums par vēl vairākiem desmitiem latviešu, kuri bijuši ieslodzīti šajā nometnē, taču nav pieejamas plašākas ziņas par šo cilvēku ieslodzīšanas iemesliem un turpmāko likteni. 

Made with Flourish

Vienlaikus ar Būmeisteru ieslodzījumu nometnē “Perma-36” izcieta arī Ukrainas Helsinku grupas viens no dibinātājiem, cilvēktiesību aktīvists Miroslavs Marinovičs. Par pretpadomju aģitāciju un propagandu viņu notiesāja 1977. gadā, piespriežot maksimālo iespējamo soda mēru – septiņus gadus ieslodzījumā stingra režīma nometnē un piecus gadus izsūtījumā.

Marinovičs arī ieslodzījumā esot turpināja aktīvi iestāties par politieslodzīto tiesībām – rīkojot badastreikus, un attiecīgi par to arī ticis sodīts. Visa ieslodzījuma laikā viņš vismaz 150 dienas pavadīja tā sauktajā “Šizo” jeb soda izolatorā. Tajā ieslodzīto varēja ievietot par jebkādiem, arī faktiski neesošiem pārkāpumiem. Izolatora sienas bija noklātas ar raupju, asām malām rievotu apmetumu, ko ieslodzītie dēvēja par “kažoku”. Tā kā nometnes vietā ziemās valda liels aukstums, telpas sienas bieži bija klātas ar sarmu, apledojušas, kas faktiski neļāva tām pieskarties vai pret tām atlaisties, lai atpūtinātu nepietiekamā ēdiena novārdzināto ķermeni. Soda izolatorā pēc kārtas varēja ievietot līdz 15 diennaktīm, taču nereti jau pēc dažām dienām ieslodzītie “Šizo” nonāca atkal. 

Video: Ukrainas Helsinku grupas dibinātājs Marinovičs stāsta par apstākļiem “Perma-36” soda izolatorā: astoņarpus soļu, un galvenais, lai būtu liela avīze (runā krieviski)

“Ar šo vietu ir saistītas vairākas atmiņas. Pirmā - astoņarpus soļu. Mēs visi zinājām, ka tie ir astoņi ar pusi soļi, ko iespējams paiet kamerā. Un ka tas ir mūsu maršruts, diendienā to gājām, lai sevi kaut nedaudz sasildītu. Vēl – avīzes nozīmīgums. Mums visvairāk patika lielas avīzes, piemēram, Maskavā izdeva literatūras laikrakstu. Kāpēc? Tāpēc, ka naktī, kad guli uz nāras, apģērbs bija ļoti plāns un ziemā bija ļoti auksts, šausmīgi auksts. Un izrādās, zem avīzes kļūst būtiski siltāks. Tā mēs sildījāmies – sarāvušies zem avīzes,"  stāstīja Marinovičs.

"Un ironiski. Bija momenti, kad mēs mēdzām atcerēties slaveno Brežņeva frāzi “Neviens nav aizmirsts, nekas nav aizmirsts”. Tas ir kara patoss, par to, ka visi tie, kas karoja par Padomju Savienību, tiek cienīti Padomju Savienībā. Nu, lūk, ukraiņu politieslodzītajam Mikolo Rudenko, kurš arī bija manā grupā, manā nometnē, bija frontes laika ievainojums, un tādēļ viņš ilgi nevarēja sēdēt – viņam bija vai nu jāguļ, vai jāstaigā. Karcerī varēja sēdēt tikai uz tādām cementa “tumbočkām”, kas sēdēšanai bija šausmīgi neērtas. Tās bija speciāli tādas veidotas, lai būtu neērti sēdēt. Nedaudz pasēdi, tad uzreiz jāstaigā. Bet arī tas nav atļauts, visu laiku staigāt. Un viņš apgūlās uz zemes, un, protams, “menti” to uzreiz redzēja caur lodziņu. “Rudenko, nedrīkst. Nedrīkst gulēt, gulēt var tikai naktī!”. Viņš, protams, teica, ka nevar. Sods. Atkal sods. Un kāpēc mēs ironiski tos vārdus atcerējāmies? Jā, neviens nav aizmirsts, nekas nav aizmirsts, izņemot tos, kuriem ir atņemtas visas tiesības, kurus drīkst [aizmirsts], ideoloģiskais ienaidnieks vairs nebija cilvēks un vairs nebija pelnījis pateicību," par pieredzēto “Perma-36” atminas Marinovičs.

Video: Ukrainas Helsinku grupas dibinātājs Marinovičs stāsta, kā “Perma-36” soda izolatorā kaķene Mērija ziņoja par miličiem (runā krieviski)

Marinovičs atminējās vēl kādu stāstu: “Pie mums tā sauktajā “Ļeņina istabā”, kā mēs to ironiski saucām, bet kur varēja sēdēt un kaut ko rakstīt, nezin no kurienes mīlēja nākt kaķene. Mēs viņu saucām par kaķeni Mēriju. Un viņai bija viena īpašība – viņa ļoti mīlēja mūs, nezinu ar kādām sajūtām viņa to saprata, bet mūs viņa mīlēja ļoti. Sēdēja, nodarbojās pati ar sevi. Mums nebija īpaši ar ko viņu piebarot. Bet viņai patika pie mums sēdēt. Taču – tiklīdz no dežūrdaļas, kas ir aptuveni 50 metru attālumā, iznāca “ments”, viņa tūlīt sāka dīdīties. Un mums uzreiz bija skaidrs, ka tūlīt atnāks “ments”. Tas bija pārsteidzoši. Ar kādām maņām šis dzīvnieks, pirmkārt, varēja izdzirdēt to un saprast, ka iznācis mūsu ienaidnieks. Un viņa tūlīt deva mums zīmi, un mums bija skaidrs – slēpjam!" 

Video: Bijusī memoriālā politieslodzīto represiju upuru muzeja “Perma-36” vadītāja Tatjana Kursina stāsta par apstākļiem nometnes soda izolatorā (runā krieviski)

“Kad neskaitāmas reizes pēc kārtas nācās būt soda izolatorā, tur bija nepieciešama ne tikai vīrišķība, bet kaut kāds tāds īpašs spēks vīrietim nepieciešams, lai tikai šo ziņu [par gaidāmo sodu] vienkārši pārdzīvotu. Un pat baltieši – tādi izturīgi, spēcīgi puiši, mežabrāļi, kas izcieta sodu, arī viņiem, kad viņi izgāja no soda izolatora, pat viņiem varēja pamanīt asaras. Jo tas bija mežonīgs pārbaudījums. Jo – jāņem vērā, ka tā sauktais “kažoks” neļāva pat atlaisties, kur nu vēl piespiesties, jo viss tas “kažoks” bija apledojis. Nometne atrodas virs purva, savukārt zem soda izolatora..., pastāv uzskats, ka tur atrodas milzīga ledus plātne, kas nekad neizkūst. Vai tā ir patiesība, es to nezinu. Bet ir fakts, ka izolatora sienas pat jūnijā un jūlijā, kad arī mums mēdz būt ļoti karsts, tur ir ļoti aukstas. Tik aukstas, ka var nosalt," Latvijas Televīzijai stāsta bijusī memoriālā politieslodzīto represiju upuru muzeja “Perma-36” vadītāja Tatjana Kursina. 

Viņa atminās biologa, ģenētiķa Kovaļova stāstu:

"Pretpadomju aģitācija un propaganda" - izteikti ideoloģisks termins, kas Padomju Savienības kriminālajā likumdošanā ieviests kopš 20. gs. 20. gadiem un politiskajās prāvās bija viens no visbiežāk izmantotajiem likuma pantiem. Tā kā abi jēdzieni - aģitācija un propaganda, ir plaši tulkojams, par ″pretpadomju aģitāciju un propagandu″ bija iespējams apsūdzēt praktiski jebkuru cilvēku, kurš izteica viedokli, kas kaut nedaudz atšķīrās no oficiālās propagandas. Avots: LNA

"Tieši viņš arī šeit izcieta sodu, bija arī cietumā un bija arī izsūtījumā Kolimā. Viņš stāstīja par ēdināšanas normu soda izolatorā. Tas ir cietums cietumā, kura laikā pienācās ēdināšanas norma “9B”. Un tā paredzēja siltu ēdienu ik pēc diennakts, un jāņem vērā tā laika ēdināšanā kā tāda. Kad saka – cik viņi labi dzīvoja, cik viņus labi ēdināja un kāda viņiem bija ēdienkarta, [..] tad, lūk, norma “9B” bija tā norma, kas bija zemāka par to normu, kas nepieciešama, lai organisms spētu nodrošināt sirds, nieru un fiziski visu cilvēka orgānu darbību. Tās 1325 kilokalorijas, tas ir tas minimums, kas nepieciešams organismam, lai, piedodiet, varētu uz tualeti aiziet “pa lielajam” vai “mazajam”. Lai sirds strādātu."

Šī norma bija vai nu tuvu tam, vai pat zemāka. Un, kad sods nebeidzās ar 15 diennaktīm, bet pēc īsa brīža tūlīt atkal piesprieda 15 diennaktis. "Rezultātā ilgstoša šādas ēdināšanas normas piemērošana beidzās ar to, ka ieslodzīto izelpa smirdēja pēc acetona. Tas nozīmē iekšējās rezerves. Proti, ķermenis sāka ēst pats sevi. Lūk, kādu vēl asaru [šo stāstot] mēģināt no jums izspiest, jo es pat nevaru noturēties, lai šeit – kafejnīcā ar jums esot, es neizplūstu asarās, kur nu vēl mēģinātu no jums soda izolatorā kādu asaru izspiest. Ko te vēl teikt..." tā Kursina.

Stāstīsi par politiskajām represijām Padomju Savienībā, “represēs” arī tevi...

Vēsturnieks Viktors Šmirovs ar dzīvesbiedri Tatjanu Kursinu bijušās iestādes “VS-389/36” vietā nokļuva drīz pēc tās slēgšanas, tūlīt pēc Padomju Savienības sabrukuma. Kādas vēsturiskās izpētes ekspedīcijas laikā 1992. gadā atklājās, ka “Perma-36” teritorijā strādā traktori, kas nojauc ap nometni izvietoto dzeloņstiepļu žogu, sastumj visu kaudzēs un iestumj līdzās esošajā mežā. Kā daudzās pamestās vietās, arī bijušajai politieslodzīto nometnei nebija gājusi secen mantu un noderīgo materiālu izvazāšana. Lai vēstures pieminekli saglabātu, vēsturnieki kopā ar vietējiem iedzīvotājiem un pilsoniskās sabiedrības aktīvistiem rīkoja talkas.

1994. gadā tika izveidots politisko represiju upuru memoriālais muzejs “Perma-36”, to pārvaldīja sabiedriska organizācija, kuru vadīja Šmirovs un Kursina. Muzeju atbalstīja gan Permas apgabala vadība, gan arī ārvalstu finansētas organizācijas, piemēram, Krievijas cilvēktiesību organizācija “Memoriāls”. Muzeja dibinātāji lepojas, ka tolaik tas bijis vienīgais labais piemērs, kad oficiālās varas pārstāvji sekmīgi sadarbojušies ar nevalstisko sektoru.

Video: Bijušais politisko represiju muzeja “Perma-36” vadītājs Viktors Šmirovs stāsta par to, kāpēc Staļina laika gulaga sistēmas nometnes Krievijā izzuda arī bez buldozeru palīdzības. (runā krieviski), 5 min 13 sek.  

GULAGs -  labošanas darbu nometņu un koloniju galvenā pārvalde (Главное управление исправительно-трудовых лагерей и колоний), PSRS institūcija, kuras pārraudzībā līdz pat 1960. gadam atradās lielākā daļa Padomju Savienības soda nometņu sistēma. Gulags kā galvenā pārvalde ir jāatšķir no Gulaga kā termina, kuru literatūrā un publicistikā lieto dažādās nozīmēs. Termins "Gulags” tiek lietots kā simbols, kas raksturo padomju represīvo sistēmu kopumā, un ar to nereti apzīmē visu padomju totalitāro sistēmu. Avots: Nacionālā enciklopēdija

"Jau sešdesmitajos gados gulags zaudēja savu mobilitāti un tad jau nometņu zonas veidojās un eksistēja daudzus gadus, atsevišķās vietās pat gadu desmitus. Nometnēs jau vairāk nodarbojās ar ražošanas darbiem. Un nometņu barakas jau sāka būvēt no ķieģeļiem. Bet vecās gulaga nometnes faktiski sapuva. “Perma36” bija izņēmums," Latvijas Televīzijai stāstīja Šmirovs.

Kopumā Permā bija trīs politnometnes, “Perma-36”, “Perma-35” un “Perma-37”, koka apbūve bija tikai “Perma-36”, jo tās vēl bija saglabājušās no Staļina gulaga laikiem. “Perma-35” joprojām eksistē, jo tur bija divstāvu ķieģeļa ēkas, kuras sauc par kopmītnēm. Tieši tas pats arī “Perma-37”, un šīs vietas joprojām eksistē. Bet “Perma-36” tika būvēta vēl Staļina laikā, koka barakas, kuras, protams, remontēja, bet laika gaitā tās bruka kopā. Un tas arī ir iemesls, kāpēc Staļina laika gulags izzuda. Ne jau tāpēc, ka viņu ar buldozeriem nolīdzināja, tas vienkārši sapuva.

"“Perma-36” atšķiras ar to, ka šeit šīs ēkas regulāri atjaunoja, un tāpēc tās ir saglabājušās. Un arī mēs tās atkal saremontējām un domāju, ka vēl vismaz gadus 30 tās tur nostāvēs. Mēs to izdarījām kvalitatīvi," klāstīja vēsturnieks.

"Tagad gan vairs tur neko neremontē. To, ko mēs pamazām divdesmit gadus atjaunojām, tas jau pamazām atkal sāk iet bojā. Un ja turpmāko trīsdesmit gadu laikā mūsu valstī nekas uz labu nemainīsies, tad tur arī neko vairs nevajadzēs ar buldozeriem līdzināt nost. Pats sabruks, sapūs. Tagad neviens viņu vairs neglābj!" stāstīja Šmirovs.

Veiksmīgā sadarbība ar oficiālo varu gan strauji aprāvās 2012. gadā, kad Krievijā tika pieņemts likums par ārvalstu aģentiem, kas paredzēja, ka šāds statuss jāsaņem visām tām nevalstiskajām organizācijām, kas gūst finansējumu no ārvalstīm. Cilvēktiesību organizācijas norādījušas, ka “ārvalstu aģentu” regulējums radīts, lai faktiski iznīcinātu valdošajai varai nevēlamās opozīcijas organizācijas un pilsonisko sabiedrību kā tādu. 

Video: Politieslodzīto nometnes “Perma-36” muzeja bijusī vadītāja Tajana Kursina par muzeja iekļaušanas “ārvalstu aģentu” sarakstos apstākļiem. Intervijas atšifrējums latviešu valodā.

Kā “ārvalstu aģentam” bija jāreģistrējas arī “Perma-36” muzejam, taču tā dibinātāji atteicās to darīt, saņēma sodu un sākās tiesāšanās daudzu gadu garumā.

Šmirovs un Kursina pārliecināti – muzejs bija pārāk “brīvs”, jo pārāk atklāti stāstīja par Krievijas padomju laika mantojumu, kas joprojām ne tikai daļai sabiedrības, bet jo īpaši varas gaiteņos ir neērts.

Krievijas medijos muzejs pastiprinātu uzmanību izpelnījās saistībā ar ikgadēju festivālu “Pilorama” (nosaukums radies no nometnes teritorijā bijušās kokzāģētavas), kurā līdzās koncertiem un izrādēm notika arī vēsturnieku un sabiedriski aktīvu cilvēku diskusijas. Kā apgalvo Šmirovs, muzejā notiekošais īpaši nav paticis Sergeja Kurginjana vadītajai organizācijai “Laika būtība” jeb “Sutj vremeņi”, kas aktīvi iestājas par PSRS atjaunošanu tās bijušajās robežās. Kādā telekanāla “NTV” sižetā muzejam pārmests, ka tajā jaunieši tiek pievērsti ekstrēmismam un tā darbība ir “profašistiska”. 

Abiem muzeja veidotājiem “Perma-36” nācās pamest, un 2015. gadā izskanēja vēsts, ka muzejs tiks slēgts. Taču Permas apgabala gubernatora administrācija to lēma iekļaut savu iestāžu sarakstā.

Sabiedriskais muzejs kļuva par valsts muzeju. Mainījās arī tā nosaukums. Ja agrāk tas bija “Politisko represiju upuru muzejs – memoriāls “Perma-36”, tad tagad tā uzsvari nedaudz mainīti – tas pārsaukts par politisko represiju muzeju, uzsvaru liekot uz soda sistēmu kā tādu, ne tās sekām.

Video: Muzeja “Perma-36” izveidotājs, vēsturnieks Viktors Šmirovs stāsta, kāpēc padomju represiju vēsture Krievijā ir neērts temats. Intervijas atšifrējums latviešu valodā.

Šmirovs pārliecināts – mūsdienu Krievijā šādi soļi netiek sperti bez Maskavas ziņas. Un skumjākais esot, ka politisku interešu vārdā zudībā var aiziet nozīmīgs vēstures liecinieks. “Ja turpmāko trīsdesmit gadu laikā mūsu valstī nekas uz labu nemainīsies, tad tur arī neko vairs nevajadzēs ar buldozeriem līdzināt nost. Pats sabruks, sapūs. Tagad neviens viņu vairs neglābj!” sacīja vēsturnieks.  

 

 

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Vēsture
Dzīve & Stils
Jaunākie
Interesanti