#LV99plus
Šī publikācija ir daļa no seriāla #LV99plus, kas stāsta par notikumiem Latvijā un reģionā pirms 100 gadiem. Tā ir daļa no mūsdienīgas hronoloģiskas notikumu rekonstrukcijas 1917.,1918. un 1919. gadā, kas ļāva dibināt neatkarīgu Latvijas valsti. Projekta diskusijas platforma ir "Facebook" grupa "Dzīvā vēsture".
Karš un revolūcija Kaukāzā
1. pasaules karš un 1917. gada revolūcijas nopietni satricināja situāciju Krievijas kontrolētajā Aizkaukāzā. Situāciju Kaukāzā sarežgīja gan attālums līdz agrākās Krievijas impērijas politiskajiem un saimnieciskajiem centriem, gan kara sākumā turku īstenotais armēņu genocīds, gan Aizkaukāza tautu dažādās interese.
Krievija Kaukāza frontē bija guvusi ievērojamus panākumus cīņās pret Osmaņu impēriju (Turciju). Lielā mērā tas notika pateicoties vietējo tautu militārajiem formējumiem – armēņu družīnām, Kaukāza kalnu tautu (musulmaņu) formējumiem un vēlāk arī gruzīnu nacionālajām vienībām. 1917. gada beigās, kad Krievija gatavojās izstāties no kara, gruzīni un armēņi faktiski izrādījās pamesti likteņa varā.
Aizkaukāza Seims
Agrākās Krievijas impērijas mazākumtautības ar lielām cerībām gaidīja Krievijas Satversmes sapulces sanākšanu, kurai vajadzēja noteikt valsts uzbūves principus un sniegt mazākumtautībām autonomijas tiesības. Tomēr šīs cerības neattaisnojās, jo lielinieki padzina Satversmes sapulci.
1918. gada 22. janvārī sapulcē ievēlētie Dienvidkaukāza tautu deputāti nolēma izveidot Aizkaukāza Seimu. Parlamenta pirmā sēde notika Tiflisā (mūsdienu Tbilisi, Gruzijā) 1918. gada 23. februārī. Tajā bija pārstāvēti gan gruzīni, gan armēņi, gan musulmaņi (galvenokārt azerbaidžāņi). Seima priekšsēdētājs bija gruzīnu sociāldemokrāts Nikolajs Čheidze.
Ceļā uz neatkarību
Aizkaukāza Seimam jau no tā izveidošanas brīža bija jātiek galā ar smagiem ārējiem un iekšejiem izaicinājumiem. Turcijas armija bija uzsākusi ofensīvu, pakāpeniski atspiežot demoralizētās Krievijas armijas vienības. Galu gala Krievija noslēdza Brestļitovskas miera līgumu, kuru Aizkaukāza tautas nevēlējās pieņemt.
Bija cerības, ka atdalīšanās no Krievijas ļautu noslēgt izdevīgāku mieru ar Osmaņu impēriju. Galu gala armēņu un gruzīnu karaspēka vienības vēl arvien saglabāja salīdzinoši augstas kaujasspējas. Lielinieki, kuri neatzina ne Krievijas Satversmes sapulci, ne jaunizveidoto Aizkaukāza Seimu, bija otrs ienaidnieks, ar kuru nācās rēķināties.
Aizkaukāza Republikas pasludināšana
1918. gada 22. aprīlī Aizkaukāza Seims Tbilisi proklamēja neatkarīgas Aizkaukāza Demokrātiskās Federatīvās Republikas izveidošanu. Armēņi, kuri visuzstājīgāk bija pretojušies Dienvidkaukāza atdalīšanai no Krievijas, bija spiesti piekāpties. Jaunais valstiskais veidojums nebija dzīvotspējīgs vismaz divu iemeslu dēļ. Pirmkārt, to izveidoja galvenokārt, lai apturētu turku ofensīvu un panāktu izdevīgākus miera noteikumus. Otrkārt, armēņu un azerbaidžāņu konfliktu nevarēja atrisināt vienota valstiska veidojuma ietvaros. Gruzīni mēnešiem ilgi bija darbojušies kā vidutāji starp abām etniskajām un reliģiskajām grupām, tomēr pilnībā samierināt abas puses nebija iespējams.
Aizkaukāza Republikas bojā eja
Osmaņu impērija, kura militāri dominēja reģionā, centās diktēt arī Kaukāza politisko attīstību. Pēc turku ultimāta par Aizkaukāza Republikas likvidēšanu, gruzīni pirmie pameta Seimu un 26. maijā pasludināja neatkarīgas Gruzijas Demokrātiskās Republikas izveidošanu.
Gruzīnu aiziešana nozīmēja arī Aizkaukāza Seima likvidēšanu, jo armēņu un musulmaņu sadarbība tā ietvaros nebija iespējama.
27. maijā musulmaņu delegāti lēma par Azerbaidžānas Pagaidu Nacionālās Padomes izveidošanu, kura nākamajā dienā pēc karstām debatēm proklamēja Azerbaidžānas Demokrātisko Republiku. Galu galā arī armēņi, novērtējot reālo ģeopolitisko situāciju, 30. maijā pasludināja no Krievijas neatkarīgas Armēnijas Republikas izveidošanu. Agrākās Krievijas impērijas dienvidu nomalē bija radušās trīs jaunas neatkarīgas valstis.
