Kad un kur tika ierīkotas pirmās ūdensdzirnavas Latvijā, konkrēti nav zināms, bet Rīgā šī ierīce parādās 13. gs. 20.- 30. gados. Par to laiku ir saglabājies dokuments, kura norādītas Daugavgrīvas klostera mūku tiesības uz ūdens tilpni un tur esošām būvēm.
“Latvieši ļoti, ļoti vēlu iepazina rotācijas kustību, pat rokas dzirnavas, kā apgalvo arheologi pie mums parādījās tikai 11. gadsimtā,” norādīja Kuplais.
Vēstures zinātņu doktors stāstīja: “Ūdensdzirnavas atnāca kopā ar bruņiniekiem, un pirmā oficiālā ziņa ir, ka tikai mūkiem ir tiesības ierīkot dzirnavas Dzirnavu grāvī, tagadējā Mīlgrāvī, bet dīvainā kārtā viņi laikam pārcentās un grāvis pārvērtās par milzīgu upi. Vēlāk šeit dzirnavas nav bijušas.”
Līdz tam malējas, jo tas bija sieviešu darbs, miltus ieguva ar graudberžiem – plakaniem akmeņiem, uz kuriem ar mazāka apaļa akmens palīdzību graudus saberza miltos, kamēr jau pirmās ziņas par ūdensdzirnavām ir rodamas Senajā Grieķijā 65. gadā p.m.ē. Karaļa Mitridata pils teritorijā atradās hidralāts jeb ūdens berzējs, skaidroja Kuplais.
Kad ūdensdzirnavu tehnoloģija beidzot sasniedza Latviju, pirmās tika celtas pie apdzīvotākajām vietām. “Pilsētas, cietokšņi, tie bija pirmie, kas nodrošinājās savā apkārtnē ar ūdensdzirnavām. Rīgas apkārtnē to bija pietiekoši daudz. Šodien [Ķengaraga] promenādes galā, Jumpravmuižā, jebkurš var aizbraukt un apskatīties ne gluži ūdensdzirnavas, bet ļoti veiksmīgi darinātu ūdensdzirnavu repliku, veco ūdensdzirnavu ēkā,” viņš norādīja.
“Plašāk dzirnavu attīstība sāka veidoties ar muižas saimniecībām, tātad 14.-15. gadsimtā. Muižām vajadzēja graudus pārstrādāt miltos, uzturēt muižas ļaudis, tās daļēji arī apkalpoja apkārtējos zemniekus,” Kuplais stāstīja.
Tomēr veiksmīgāks risinājums tika atrasts daudz vēlāk – 19. gadsimta otrajā pusē. ”19. gadsimta otrajā pusē tiek izgudrota tāda brīnišķīga lieta kā ūdens turbīna, un ūdens turbīna bija priekš ūdens izmantošanas revolucionāra lieta,” uzsvēra Kuplais.
“Redziet, dzirnakmeņi, lai arī cik tie nebūtu kvalitatīvi, visām iepriekšējām paaudzēm ārkārtīgi bojāja zobus, jo visa maize, kas bija galvenais iztikas avots, tomēr bija ar zināmu piejaukumu,” viņš skaidroja.
“Tad 19. gadsimtā tika atrasts, ka graudus vajag nevis saberzt, bet saspiest, respektīvi izgudroja valčus. Valči ir porcelāna cilindri, starp kuriem ielaiž graudus iekšā, saspiež un tad ir ļoti garš process, kamēr pilnībā tiek atdalīti milti no sēnalām. Šie valču krēsli bija tie, kas nodrošināja ražību. Vecās, neuzlabotās dzirnavas palika lopbarībai, rupjiem miltiem un tamlīdzīgi,” Kuplais piebilda.
Runājot par senām ūdensdzirnavām, kuras ir atjaunotas vai kuru vietas var skatīt šodien, Kuplais minēja Rideļu dzirnavas Kurzemē un Ķoņu dzirnavas Vidzemē, bet sevišķas ir Brenguļu dzirnavas, kuras vēl šobaltdien izskatās tāpat kā 18.gadsimta beigās, kad tās uzzīmēja etnogrāfs un mākslinieks Johans Kristofs Broce.
“Ja jūs salīdzinātu fotogrāfiju un to, ko ap 18. gadsimtu zīmējis Broce, tad jūs nešaubīgi atpazītu, ka tas viss ēkas stāvs ir tieši tādā izskatā, kādā tas kādreiz bijis,” viņš norādīja.