1:1

Ministrs Pūce prasījis Mičerevskim sagādāt viņam Rīgas domes deputātiem pienākošos bezmaksas autostāvvietas caurlaidi

1:1

Toms Ķikuts par 1918. gada 18. novembri

1:1 Gundars Rēders: Toms Ķikuts

Vēsturnieks Toms Ķikuts: Vēsture ir stāsts, kas ir jāstāsta

"Apziņa, ka mums ir jādomā ne tikai par tautiskā romantisma, skaisto Ausekļa stila Latviju kalnājos un lejās, bet arī mazliet tālāk – par mūsu tiesībām dažādās politiskās varas institūcijās, es teiktu, ka tā ir 19. gadsimta septiņdesmito un astoņdesmito gadu mija," Latvijas Televīzijas raidījumā "Viens pret vienu" pauda Latvijas Nacionālā vēstures muzeja vēsturnieks Toms Ķikuts, komentējot, no kura brīža tad ir iespējams runāt par latviešu kā politiskas nācijas veidošanos.

Šajā laikā, pēc vēsturnieka teiktā, sakrīt vairāki būtiski notikumi, kas iniciē šos procesus. Notiek pirmās Rīgas domes vēlēšanas, kurās izskan aicinājums latviešu vēlētājiem balsot par savējiem.

"Notiek arī Manaseina revīzija, kas modina latviešu cerības uz Krievijas centrālo varu cīņā pret vācbaltu elitē iemiesoto naidnieku un privilēģijām, kas latviešu zemniekam nav izdevīgas,” stāstīja Ķikuts, uzsverot, ka tad arī latviešu zemnieki sāk formulēt dažādas prasības – mainīt mācītāju iecelšanas kārtību, mainīt izglītības sistēmu un noteikumus agrārajās attiecībās.

Vēsturnieks akcentēja, ka 20. gadsimta sākumā, jau pēc Jaunās strāvas aktivitātēm centieni formulēt latviešus kā politisku nāciju jau kļūst konkrētāki, domājot par Latvijas autonomiju un neatkarību.

"Ir jāatceras, ka tajā brīdī, kad dzimst Miķeļa Valtera formulētā ideja par pilnīgu neatkarību, tas drīzāk ir par to, kā sasniegt labāku dzīvi latviešu cilvēkiem.

Tātad, ja Krievijas impērija ir tik slikta, tad mums varbūt vajadzētu savu valsti? Nevis neatkarīga valsts tāpēc, ka mums ir kopēja vēsture un kultūra," tā Ķikuts.

Savukārt, atbildot uz jautājumu par to, cik vienoti bija valsts dibinātāji 1918. gada 18. novembrī, vēsturnieks atbildēja, ka tad jau ir iespējams runāt par samērā vienotu skatījumu.

"Bija iegūts gandrīz maksimāli iespējamais kompromiss. Ārpusē bija palikuši tikai galēji labējie un galēji kreisie. Pat mērenie sociāldemokrāti, pateicoties aktīvai sadarbībai ar Latviešu zemnieku savienības līderiem Miķeli Valteru un Kārli Ulmani, bija ar mieru būt šīs pilsoniskās un buržuāziskās kompānijas daļa. Tas, ka dažas dienas iepriekš gāja ļoti karsti, tas gan ir fakts. Šī politiskā aina – partiju skaits, organizācijas, kas pretendēja uz šo vadošo lomu, bija gana liels," raidījumā atgādināja vēsturnieks.

Taču vienlaikus ne visi bija līdz galam noticējuši neatkarīgas valsts iespējamībai, jo "18. novembra realitāte faktiski ir visbezcerīgākais brīdis Latvijai Pirmā pasaules kara vēsturē – vācu okupācijas vara Latvijā, pilsoņu karš Krievijā, kas plosa simtus, tūkstošus latviešu, kas tur ir nonākuši". Tāpēc arī, pēc Ķikuta domām, daudzu piesardzīgā attieksme, domājot par jaunveidojamo valsti, varēja ņemt virsroku.

Lūgts komentēt, vai dažādi mīti un Latvijas vēstures pārstāsti nevar radīt atkal jaunus mītus, Ķikuts sacīja:

"Es domāju, ka tie nemitīgi rodas un radīsies. Vēsture ir stāsts, kas ir jāstāsta. Un šajos stāstos var gadīties pa kādai iracionālai, emocionālai notij.

Jautājums, cik tālu kāds to politiski instrumentalizē, lai ar vēsturi spēlētos politisku mērķu vārdā. Tad tā ir jau ļaunprātība."

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Vēsture
Dzīve & Stils
Jaunākie
Interesanti

Informējam, ka LSM portālā tiek izmantotas sīkdatnes (angļu val. "cookies"). Turpinot lietot šo portālu, Jūs piekrītat, ka mēs uzkrāsim un izmantosim sīkdatnes Jūsu ierīcē. Uzzināt vairāk

Pieņemt un turpināt