Zināmais nezināmajā

Mazo ērgļu populācija Latvijā. Par šīs sugas aizsardzību esam atbildīgi staruptautiski

Zināmais nezināmajā

Dabiskie zālāji pilsētā jeb pilsētu pļavas Rīgas apkaimēs

Tapis pētījums par imigrāciju un etniskajām kopienām Latvijā

Vēsturnieks: Rīgā 20. gados svarīgāka par etnisko izcelsmi bija piederība reliģijai, šķirai vai politiskajam virzienam

20. gadsimta 20. gados daudz svarīgāka par etnisko piederību Rīgas iedzīvotāju savstarpējās attiecībās bija piederība kādai konfesijai, šķirai vai kādam politiskajam virzienam, Latvijas Radio raidījumā “Zināmais nezināmajā” norādīja vēsturnieks Edgars Engīzers. Līdz 30. gadu vidum Rīgā redzama iekļaujoša sabiedrība bez plašiem etniskajiem konfliktiem, viņš uzsvēra.

Pastāv mīts, ka globalizācija un migrācija Rīgu ir padarījusi etniski daudzveidīgāku nekā jebkad agrāk. Taču arī pirms 100 un vairāk gadiem Rīga bija mājas daudzu tautību cilvēkiem un krietnu laiku latvieši Rīgā nebija vairākumā.

Skatot galvaspilsētu pagājušā gadsimta sākumā līdz Pirmajam pasaules karam, lielākā etniskā grupa te bija vācieši. Latvieši kā vairākums nostiprinājās kara laikā. Spriežot par Rīgas iedzīvotāju savstarpējām attiecībām, sākotnēji gan vairāk jārunā par šķirisko, nevis etnisko piederību, norādīja vēsturnieks Engīzers.

“Etniskā prizma līdz 30. gadu vidum nebūt nav tik nozīmīga, kā mums varbūt liekas.

Daudz nozīmīgāka, sevišķi pēc Pirmā pasaules kara, ir šķiriskā identitāte vai reliģiskā, konfesionālā piederība, vai partejiskā vai politiskā orientācija,” vēsturnieks skaidroja.

Statistikas dati par 20. gadsimta 20. gadiem  liecina, ka etniskā piederība nav bijis šķērslis, piemēram, laulību slēgšanai. Tāpat arī mazākumtautību skolas tolaik tika uzturētas no valsts un pašvaldības līdzekļiem, tajās mācījās arī latviešu bērni, tāpat kā nacionālo minoritāšu bērni latviešu skolās.  

“Statistikas datos ļoti labi var redzēt, ka ne jau etniskās attiecības ir tās, kas ikdienas līmenī nosaka attiecības cilvēku starpā. Protams, ir lielās tēmas, kas sadala sabiedrību, sevišķi tas attiecās uz vācbaltiešiem un būšana ar vai pret ebrejiem atsevišķos gadījumos, kas arī īstenībā nav tik viennozīmīgi, jo ebreji neveido tikai etnisku grupu, viņi vienlaikus veido diezgan noslēgtu konfesionālo piederību,” skaidroja Engīzers.

Vēsturnieks norādīja, ka kopumā līdz pat 30. gadu vidum Rīgā redzama ļoti iekļaujoša sabiedrība bez plašiem etniskajiem konfliktiem un ka nesaskaņas ir vairāk politiskas.

Lielāku šķelšanos starp dažādām etniskām grupām pagājušā gadsimta 30. gados iezīmēja divi notikumi.

“Viens no tiem ir nacistu nākšana pie varas Vācijā, kas atspoguļojās arī Rīgas vācbaltiešu vidē, kur nacistiskās idejas kādā daļā no sabiedrības ieguva popularitāti. Otrs – Ulmaņa apvērsums, sevišķi politikas izmaiņas pēc 1936. gada, kad lielākais uzsvars tika likts uz asimilāciju, nacionālas valsts veidošanu. Dati skaidri parāda – jo nacionālāka ir valsts politika, jo lielāka ir centrbēdze nacionālajām minoritātēm, un tās attālinās no ciešākas integrācijas,” norādīja Engīzers. 

Vēsturnieks uzsvēra, ka, neskatoties uz vispārējo attīstību, 30. gadu vidus lielie pavērsieni samazināja Rīgā esošo minoritāšu integrāciju un etnisko grupu sajaukšanos.

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Vairāk

Vairāk

Interesanti

Informējam, ka LSM portālā tiek izmantotas sīkdatnes (angļu val. "cookies"). Turpinot lietot šo portālu, Jūs piekrītat, ka mēs uzkrāsim un izmantosim sīkdatnes Jūsu ierīcē. Uzzināt vairāk

Pieņemt un turpināt