Šķiet, grūti ir iedomāties kādu citu viduslaiku un pat jauno laiku vēstures tēlu, par kuru būtu tik bagātīgs populārās kultūras uzslāņojums, kā pirāti. Pirāti filmās kaut kur Karību jūrā ar savām avantūrām krietni atšķiras no tiem pirātiem, kādi bija viduslaiku Ziemeļeiropā, stāstīja Misāns.
“Cilvēki, kuriem nācās ar viņiem sastapties, pieredzēja visu to ļaunāko – ciešanas, varmācību, un piratērijas vēsture ir viena vienīga slepkavību, postīšanas un vardarbības vēsture. Un tomēr apbrīnojamā kārtā ap viņiem ir tāda romantizēta empātija, un pat bērnu grāmatās vieni no mīļākajiem varoņiem ir pirāti,” sacīja vēsturnieks.
Skaistais mīts par pirātiem līdztekus daudziem citiem mītiem ir masu kultūras produkts, skaidroja pētnieks.
Viņaprāt, tas varētu būt radies, jo cilvēkiem simpatizē ideja par dzīvi, kas nav vienmuļa un ir piedzīvojumu pilna.
“Tas ir skaists mīts, bet tas mīts neatbilst vēsturiskajai realitātei un lielākoties to pārmāc,” Misāns norādīja.
“Reālā pirātu ikdiena bija skarba. Mūsu reģionā, viduslaikos Ziemeļeiropā, viņi visvairāk operēja no Dānijas salām, no neapdzīvotajām Zviedrijas un Somijas šērām, un viņiem klājās visādi,” viņš stāstīja. Garās ziemas, piemēram, pirātiem nācies pārlaist primitīvās mājās, zemnīcās kaut kur Zviedrijas mežos. Arī laupījumi nevarēja būt un nebija iespaidīgi dārgumu kalni.
“Laupījums retu reizi bija nauda, lielākoties tās bija parastas preces, kas jau tajā laikā tika vadātas pa jūru – siļķes, labība. Ja ļoti paveicās, izdevās uzbrukt un aplaupīt kādu kuģi, kas veda kažokādas, audumus, alu,” stāstīja Misāns.
Turklāt arī pēc izdevušās laupīšanas sekoja problēmas, jo nolaupītās preces vajadzēja realizēt, un uzpircēju, kas no pirātiem tādas iegādātos, nebija daudz, norādīja vēsturnieks: “Preces varēja diezgan viegli atpazīt, un viduslaikos visa tirdzniecība bija diezgan reglamentēta. Tie, kas tirgojās ārpus likumiskajiem ietvariem, – tā bija pagrīde, un tā bija pirātiem problēma, kā tās preces realizēt.”
Tāpat problēmas sagādāja iespēja izkāpt uz sauszemes. “Viņu galvenā problēma bija tā, ka viņiem nebija ostas, kur ilgstoši uzturēties. Visu laiku viņi meklēja ostas, vietas, kur remontēt kuģus.
Nav brīnums, ka šādu pirātu nebija daudz mierīgos laikos. Nebija daudz cilvēku, kas tādu dzīvi izvēlējās,” vērtēja Misāns.
Viņš norādīja, ka, lai labāk saprastu iemeslus, kāpēc un kādu kārtu cilvēki pievērsās pirātismam, trūkst zināšanu par konkrētām personām un viņu likteņiem, bet viens no iemesliem varētu būt bijusi nabadzība.
Kas attiecas uz Latvijas teritoriju, vēsturnieks norādīja, ka šeit pirāti, iespējams, īsti nav savu kāju spēruši, toties ir vairāki vēsturiski ar pirātiem saistīti notikumi Igaunijas piekrastē un Gotlandē.
