"Ne jau par velti Ulmanis teica, ka Saeima nevelk, jo Saeimas vēlēšanu likums pēc proporcionālās vēlēšanu sistēmas neparedzēja nekādu procentu barjeru, lai saņemtu mandātus, un varētu teikt tā, ka,
sākot no pirmās Saeimas un beidzot ar ceturto Saeimu, sarakstu skaits nepārtraukti pieauga, līdz ar to arī sadrumstalotība Saeimā," skaidroja tiesību zinātnieks Aivars Endziņš.
Lasi arī!
Par godu Satversmes simtgadei
Kāpēc vajadzīga Satversme? Profesore Sanita Osipova: Satversme ir vieta, kur nācijai patverties
Turklāt sociāldemokrāti tolaik tikai dažos gadījumos iesaistījās valdības veidošanā, piebilda tiesību zinātnieks Jānis Pleps.
"Viņi apzināti sevi atstāja opozīcijā, un līdz ar to tas spēku skaits, kas varēja izveidot valdību, palika ļoti ierobežots un bija spiests vai nu maksāt, vai solīt amatus atsevišķiem deputātiem, lai viņi balsotu par vai pret valdību, un šie deputāti diezgan brīvi noteica valdības likteņus," viņš vērtēja.
Ščerbinskis uzsvēra, ka pirmā Latvijas demokrātijas un Saeimas darbības posma problemātika bija saistīta ar to, ka šajā laikā pastāvēja daudz atšķirīgu iedzīvotāju grupu, kurām bija ļoti izteikta atsevišķa identitāte, līdz ar to arī politiskās intereses.
"Piemēram, Rīgas strādnieki. Rīgas strādnieku ģimenes galva strādā rūpnīcā, parasti sieva ir mājsaimniece, ir bērnu bariņš. Ir skaidrs, ka šo cilvēku sociālpolitiskās intereses ir saistītas ar kaut kādu strādnieku programmu," stāstīja Ščerbinskis. "Zemnieki savukārt dalījās. Bija vecsaimnieki, kas bija ieguvuši zemi jau agrāk, un jaunsaimnieki, kas ieguva zemi agrārās reformas rezultātā. Arī šo divu grupu intereses atšķīrās, un mēs redzam politiskajās cīņās šīs intereses nepārklājās."
Tāpat atsevišķi iespējams izdalīt ierēdņus, kas tiešā veidā bija atkarīgi no valsts politikas. Turklāt tajā laikā bija izteikta arī dažādo etnisko grupu, piemēram, ebreju atsvešinātība un dzīvošana atdalīti – savā kopienā.
"Dabiski, ka šīm atsevišķajām etniskajām grupām bija ļoti izteiktas savas intereses, kas bieži vien nepārklājās ar citu politisko partiju interesēm.
Jāsaka gan, ka bija viena politiskā partija, kas faktiski piesaistīja sev dažādu etnisko grupu pārstāvjus diezgan izteikti, un tā bija LSDSP, kuras elektorāts bija visdažādākās etniskās grupas, bet tas bija izņēmums," skaidroja Ščerbinskis.
Tāpat nedrīkst aizmirst arī reliģiskās grupas, kas tolaik ļoti aktīvi iesaistījās vēlēšanu procesos, un vēl vienu grupējumu – reģionālās partijas. Visas šīs grupas veidoja dažādas politiskās organizācijas, kas gluži dabiski orientējās uz savas grupas interešu pārstāvniecību.
"Problēma bija saistīta ar to, ka bija gandrīz neierobežotas iespējas cilvēkiem pieteikt savu sarakstu vēlēšanās. Tikt ievēlētam arī nebija pārāk sarežģīti.
Kandidātam, lai kļūtu par deputātu, bija nepieciešams savākt apmēram ap deviņiem tūkstošiem balsu, kas nebija neīstenojama lieta, un rezultātā parlamentā nonāca ārkārtīgi liels dažādu politisku grupu skaits. Saeima izveidojās ļoti saskaldīta, fragmentēta, tāpēc bija grūti pieņemt lēmumus," skaidroja Ščerbinskis.
Kandidātu un politisko partiju sarakstu skaits ievērojami kritās pēc tam, kad 1928. gadā tika pieņemts lēmums par nepieciešamību partijām iemaksāt 1000 latu drošības naudu, kas tiktu atgriezta tikai tad, ja kandidāti tiktu ievēlēti.
"Neskatoties uz šo soli, partiju skaits tāpat bija liels. Katrās vēlēšanās parlamentā iekļuva dažādas politiskas organizācijas, kurām bija visai neskaidra ideoloģija vai tā ideoloģija bija nosacīta," atzina vēsturnieks.
