Sērijā "Latvijas vēstures mīti un versijas" iznākusi Andra Levāna un žurnālista Māra Zandera grāmata "Aizmirstā Livonija: savējā vai svešā, tumšā vai romantiskā?". Grāmatā uzmanības centrā ir Livonija 13.–16. gadsimtā, norādīja Levāns.
“Vēsturiskā telpa, kas ir formējusies un ko ir formējuši dažādās paaudzēs un dažādos laikos dažādu izcelsmju cilvēki un sabiedrības – tā telpa ir saglabājusies.
Mēs, tie, kas šobrīd apdzīvojam Latvijas teritoriju, esam kaut kādā veidā šīs telpas mantinieki, līdz ar to būtu vēlams interesēties un zināt, kas ir tā vieta, ko tagad veidojam mēs,” viņš norādīja.
Levāns atklāja, ka Livonija viduslaikos bija iecienīts svētceļojumu galamērķis. Pētnieki to secinājuši, pateicoties gan rakstītām, gan priekšmetiskām liecībām
“Piemēram, no alvas izlieta neliela plaketīte (medaļu māksas darbs – red.), apmēram divus ar pusi centimetrus augsta, pusotra–divus centimetrus plata, kur redzama Svētā Marija, kas ar krūti zīda Jēzus bērnu. Tur uz apmalītes rakstīts, ka tā ir Svētā Livonijas dievmāte. Citādi šis priekšmetiņš izliktos kā neliela greznumlietiņa,” stāstīja vēsturnieks.
Šie atradumi jau agrāk pētniekiem likuši aizdomāties, ka Livonija viduslaiku cilvēku priekšstatos ieņēmusi tādu pašu vietu kā Santjago de Kompostela vai Āhene.
Livonija svētceļniekus piesaistīja gan tuvās atrašanās vietas, gan svēto relikviju dēļ.
"Ja iedomājamies, viens Lībekas vai Štādes pilsonis, ne pārāk turīgs tirgotājs vai amatnieks, viņam tas ir tāls ceļš no Lībekas vai Štādes līdz Santjago de Kompostelai, tie ir vairāki tūkstoši kilometri, bet līdz Livonijai ir daudz tuvāk. Bet kas ir tas izaicinājums? Kādēļ? Tas nozīmē, ka šajā vietā jābūt nozīmīgām svēto relikvijām," skaidroja Levāns.
Rīgā Doma baznīcā bijušas nodotas glabāšanā daudzas nozīmīgas relikvijas – viena no tām Svētā krusta vai Svētā koka skaida. Bijušas arī svētās asinis.
Relikviju izplatība Eiropā sākās 11. gadsimtā ar krusta karu laiku. Daudzām šīm relikvijām tika pierakstīts, ka tās dara brīnumus, ka tie ir dievišķi brīnumi.
"Bet tas arī bija labs veikals, neslēpsim to. Cilvēki, kas nāca uz šī vietām, kur ir relikvijas, ziedoja naudu. Tie bija labi ienākumi baznīcām," pauda vēsturnieks.
"Svētā Dievmāte, kas zīda bērnu, ir Doma baznīcas un arī visas Livonijas patronese – Svētā Marija. Viņa bija tas spēcīgākais pievilkšanas punkts svētceļniekiem. Ja tu, cilvēk, gribēji piedzīvot Svētās Marijas brīnumu, tad dodies uz Livoniju!,” viņš skaidroja.
Levāns norādīja, ka ienākumi no svētceļniekiem bija viens no baznīcas ieņēmumu avotiem, lai baznīca varētu funkcionēt kā institūcija, bet no svētceļnieku klātbūtnes, līdzīgi kā no tūristiem mūsdienās, ieguva visi tirgotāji, tas bija ieguldījums infrastruktūrā.
Savukārt izaicinājumi Livonijā dzīvojošiem, gan vietējiem – lībiešiem, zemgaļiem, kuršiem un citiem, kā arī tiem, kas atnāca no tuvākiem un tālākiem reģioniem, no Dānijas, no Zviedrijas dienvidiem, gan Ziemeļvācijas, gan no Vestfālenes un pat no tālās Austrumfrīzlandes un Rietumfrīzlandes, bija ne mazāk smagi un nozīmīgi, kādi tie ir šodien. Lielākie dzīves izaicinājumi bija tīri eksistenciālas dabas.
"13. gadsimta vidus aizsākās ar lieliem pārsteigumiem saviem laikabiedriem – ir sācies ļoti silts laikmets, kas tālāk ievada tā saucamo mazo ledus laikmetu, kas sākās apmēram 14. gadsimta pirmajā pusē. Ar to ir izskaidrojamas daudzas dažādas nopietnas klimatiskas kataklizmas, kas saistītas ar pārtikas ieguvi, šodien teiktu – ražošanu. Cilvēki bija spiesti saprast, kas ar viņiem notiek, un mēģināja pielāgoties šiem izaicinājumiem," atzina Levāns.
"Šie dažādie cilvēki nāca arī katrs ar savu pieredzi, un sociālā dinamika, ko pārmaiņas izraisīja, bija vienlīdz nopietna visiem šī notikuma dalībniekiem. Viņi mēģināja savu dzīves modeli veidot no jauna, neatkarīgi no iepriekšējās pieredzes. Arī sabiedrībām, kas šeit jutās "kā mājās", tas bija nopietns izaicinājums," vēsturnieks secināja.
