1949.gada deportācijas bija Padomju Savienības veikta masveida visu trīs Baltijas valstu iedzīvotāju izsūtīšana uz Sibīriju. Kopumā tika izsūtīti vairāk nekā 90 tūkstoši cilvēku, no kuriem aptuveni 44 tūkstoši bija tieši no Latvijas.
"Kļūdains ir tas stereotips, ka kaimiņš noziņoja par kaimiņu čekai un līdz ar to viņu izsūtīja uz Sibīriju. Tā bija jau laicīgi iecerēta Maskavā pašā augšā akceptēta operācija, kuru [īstenoja], aizbildinoties ar it kā pašas Latvijas saucienu pēc tā, ka jāaizsūta uz Sibīriju tie budži, kuri traucē kolhozu celtniecībai," skaidro Okupācijas muzeja direktora vietnieks Ritvars Jansons.
Lielākā daļa izsūtīto bija zemnieki. Šādā veidā PSRS atbrīvojās no patriotiski noskaņotiem cilvēkiem, vienlaikus tika stimulēta kolhozu tālāka izveidošanās, kā arī sekmēta cīņa ar vietējiem partizāniem, kuri joprojām gāja kaujās par savu valstu neatkarību un kurus bieži vien pabaroja vietējie zemnieki.
"Rezultātā no Latvijas šie cilvēki nonāca nometinājumā, pārsvarā Tomskas, Omskas, Amūras apgabalos Sibīrijā, kur bieži vien viņu eksistence tika apdraudēta, jo nebija iztikas līdzekļu, arī klimats bija bargs, un tā rezultātā vairāk nekā pieci tūkstoši nomira gan ceļā, gan izsūtījuma laikā," turpina vēsturnieks Ritvars Jansons.
Daļai cilvēku martā izdevās izbēgt no deportācijas. Tomēr varas iestādes vēl ilgi meklēja šīs personas. Četru gadu laikā tika atrasti un izsūtīti vēl divi tūkstoši cilvēku. Piecdesmito gadu vidū lielākajai daļai no Sibīrijā esošajiem latviešiem deva atļauju atgriezties mājās.
"Šis process turpinājās līdz sešdesmitajiem gadiem, jo jāņem vērā, ka daudziem cilvēkiem nebija, par ko atbraukt, jo atbraukšanu atpakaļ uz Latviju negarantēja PSRS - cilvēks nopelnīja tur iztiku un par savu naudu atgriezās atpakaļ," Latvijas Televīzijai stāsta Ritvars Jansons.
Tomēr arī Latvijā šiem cilvēkiem pēc tam neklājās viegli. Daudzi bija zaudējuši savas mājas un viņi tika uzskatīti par otrās šķiras cilvēkiem, kuriem darbu atrast bija grūti.
