Par dažādiem starptautiskiem notikumiem, kas mazināja sabiedrības uzticību padomju varai, kā arī par mītiem, kas apvij barikādes un šī laika pētniecības trūkumu, Edgars Engīzers stāsta intervijā Latvijas Radio.
Pastāstiet par sevi šajā laikā pirms 30 gadiem – cik jums pašam bija gadu un vai ir kādas atmiņas par janvāra notikumiem?
Man bija seši gadi, un bijām tikko pārcēlušies no Rīgas uz laukiem Pierīgā. Līdz ar to pietiekami spilgti piedzīvojumi un pārdzīvojumi veido man pirmās personīgās atmiņas. Tieši barikādes arī ir viens no spilgtākajiem momentiem, kad tēvs dodas uz Rīgu, un visi klausās “Amerikas balsi” pie radio, pēc tam klausījās translāciju no Rīgas, tajā brīdī, kad televīzija pārtrūka un visi bija diezgan nobijušies.
Un otra spilgta atmiņa ir diena, kad tēvs atveda gāzmasku no Rīgas, kuras tur tika izdalītas.
Tas bija jau pirms 20. janvāra. Manas barikāžu atmiņas nav notikumi Rīgā, bet tās saistītas ar radio un gāzmasku.
Ņemot vērā, ka jūs arī šīs nedēļas barikāžu trīsdesmitgadei veltītajā konferencē vairāk atskatījāties uz laiku pirms 1991. gada janvāra, tad varbūt varat iezīmēt - kas tad ir tie būtiskākie notikumi pāris gadu griezumā pirms barikādēm?
Manuprāt, tā atbilde ir jāmeklē ievērojami ātrāk, pirms Tautas frontes dibināšanas, un tas ir ar [PSRS vadītāja Mihaila] Gorbačova “perestroiku”. Vārda brīvība, Rietumu raidstaciju bloķēšanas samazināšana 1986. gadā, 1987. gadā sākās aizliegto rakstnieku reabilitācija, pagrīdes tirdzniecība, tāpat jau pirms Mavrika Vulfsona leģendārās runas sākās vēstures oficiālā kursa pārskatīšana. Tas viss radīja lielu apziņu sabiedrībā.
Tāpat būtisku lomu nospēlēja Černobiļas katastrofa, un par to atklāti rakstīja mediji arī Latvijā, ka padomju pārvaldes un sabiedrības vadības modelis ir sevi izsmēlis un tā vairs nevar turpināties, un tas ir galvenais dzinulis, kas apvienoja ļoti dažādi domājošus cilvēkus.
Arī karš Afganistānā, kas ir ilgāka laika posma notikums, tas drupināja ticību padomju režīmam, un Tbilisi asiņainie notikumi 1989. gada 9. aprīlī, manuprāt, ir nepelnīti aizmirsti, no Latvijas perspektīvas skatoties, jo šis notikums bija plaši atspoguļots medijos.
Šīs ziņas par centrālās varas armiju, kurai būtu jāaizstāv sabiedrība, bet tā brutāli un vardarbīgi izvērsa akciju, pārvilka svītru iespējamībai, ka Gorbačova reformas var turpināties pozitīvā gaismā.
Tas, ko mēs piemirstam, ir, ka Tautas fronte Latvijā neveidojās viena pati.
Tā veidojās vienlaicīgi ar Tautas frontēm Igaunijā, Lietuvā, Krievijā, Azerbaidžānā, Armēnijā un citviet. Šis process nav saistīts tikai ar Latvijas neatkarības atgūšanu, bet tas ir saistīts ar Aukstā kara beigām un Padomju Savienības sabrukumu.
No vienas puses, mums nevajadzētu kautrēties, ka daudzi notikumi notika ārpus Latvijas, kas ietekmēja mūs tieši, bet mēs varam būt arī pietiekami lepni, ka Atmoda, kuras spilgta izpausme ir arī barikāžu laiks, tā ir neatņemama “perestroikas” beigu cēliena sastāvdaļa un noteikti tuvināja arī kopējo Padomju Savienības krahu 1991. gada nogalē.
Ir kāds skaidrojums, kāpēc cilvēki no visas Latvijas organizējās barikāžu akcijā, neskatoties uz visiem jūsu uzskaitītajiem padomju varas asiņainas izrēķināšanās ar tautu gadījumiem?
No vienas puses, domājot par to laiku, mēs domājam par kungiem uzvalkos un šlipsēs, kā Anatolijs Gorbunovs vai Gorbačovs; bet ir spilgts piemērs, kas daudziem pazīstams, tā ir Podnieka filma “Vai viegli būt jaunam”.
Tie ir panki, hipiji un jaunieši, kas klausās Rietumu mūziku utt. Arī tā ir Padomju Latvijas sabiedrība astoņdesmitajos gados.
Manuprāt, mēs mazliet romantizējam sabiedrību kopumā tajā laikā. Tā bija ļoti daudzveidīga arī toreiz.
Lielai daļai cilvēku politika vienkārši neinteresēja. Protams, mediji spēlēja būtisku lomu un arī Rietumu mediji, kas tolaik bija ļoti populāri. Ideja par neatkarību attīstījās no tā, ka cilvēki redzēja, cik lielā mērā ir iespējama demokratizācija.
Gorbačova ietekme mazinājās, un jāsaka, ka būtisku lomu spēlēja arī sašķeltība komunistiskajā partijā gan Latvijā, gan Maskavā.
Gorbačova reformas sāk buksēt arī ekonomikā, un vienlaikus Krievijā sāk attīstīties varas centrs ap Borisu Jeļcinu, un šīs demokrātijas akcents tiek izvilkts virspusē daudz vairāk.
Kas ir būtiskākie mīti, kas saistāmi ar barikādēm un gatavošanos barikādēm?
Viens no mītiem ir par 20. janvāra notikumiem un Podnieka grupas bojāeju Iekšlietu ministrijas apšaudē. Mēs lielu uzmanību pievēršam bojā gājušajiem, bet ne tik lielu ievainotajiem šajā laikā.
Bez bojāgājušajiem šajā naktī bija arī 11 ievainotie, no kuriem divi ir ārvalstu žurnālisti.
Tas, ka tik liels procents no ievainotajiem ir žurnālisti, liecina par to, ka Podnieka grupa apšaudē bija nonākusi nejauši.
Tāpat ir skaidrs, ka barikādes nenotika uz līdzenas vietas un to gatavošanā bija iesaistītas ministrijas, kolhozs, vietējās padomes utt. Tas jau ir zināmā mērā atšķetināts mīts, ka tas ir tikai tautas protests pret padomju varu.
To es varu salīdzināt ar pulksteni. Skatoties pulkstenī, mēs redzam melnbaltu skatu, kur uz ciparnīcas griežas rādītāji, bet tas mehānisms ir otrpus ciparnīcai un tas ir daudz smalkāks, un tāpat ir ar barikādēm un Atmodu.
Mēs redzam to, kas mums ir tuvāk, bet tas mehānisms, kāpēc šie procesi notika, ir daudz plašāks.
Tajā laikā padomju sabiedrība Latvijā bija cieši saistīta ar sociālajiem procesiem citur, līdz ar to šīs sasaiste ir viens no tiem faktoriem, kas ir jāpēta daudz ciešāk, lai izprastu tos notikumus arī Latvijā.
