Poziņš skaidroja, ka par Čečenijas klupšanas akmeni, kas noveda to atpakaļ Krievijas sastāvā, kļuva administratīvā struktūra. Tā ļāva mobilizēties un izrādīt lielu pretestību pirmajā Čečenijas karā, taču neatkarīgas valsts ilgtermiņa eksistencei nederēja. Proti, deviņdesmito gadu sākumā Čečenija bija kļuvusi par lauku komandieru aliansi, taču tai trūka normāli funkcionējošas valsts struktūras. Arī šobrīd Čečenijā ir savdabīga pārvaldes forma - lai gan tā ir Krievijas Federācijas sastāvdaļa, daudzi likumi tur nestrādā.
Vienai daļai sabiedrības tā sauktā čečenizācija jeb cenšanās visu atrisināt ar pašu čečenu rokām ir bizness, jo šķietamās stabilitātes uzturēšanai Krievijai pastāvīgi jāiegulda milzīgi ekonomiskie resursi. “Čečenija ir naudas izsūknēšanas caurums, kas no ekonomiskā viedokļa neko nedod Krievijai,” teica vēsturnieks.
“Čečeni šodien man atgādina saspiestu atsperi. Viņi ir apklusuši, vienai daļai tas ir bizness, [Čečenijas līdera] Ramzana Kadirova gadījumā - pat ļoti labs bizness. Taču pat Kadirova atbalstītāji un lojālie cilvēki, kuri publiski klanās Putinam, aiz muguras saka: “Gjauri mums maksā nodevas, Putins pērk Čečenijas paklausību,”” sacīja Poziņš.
Poziņš lēsa, ka masveidīgās represijas ir piespiedušas čečenus pakļauties, jo, “lai cik ideoloģiski motivēti ir cilvēki, no kara nogurst”. Savukārt represijas tiek īstenotas kopā ar dažādām režīmu atbalstošām subsīdījām, kā arī pastiprinātu islamizāciju. “Tā ir Kadirova un Kremļa ideoloģija. Reliģija ir labs veids, kā kontrolēt masas, un islāms Čečenijā tiek izmantots tieši tādā pašā veidā, kā Putins izmanto pareizticību Krievijā,” pauda Poziņš.
Skaidrojot to, kāpēc Latvijas sabiedrība, kas savulaik paudusi entuziasma pilnu atbalstu čečenu cīņai par neatkarību, šodien to tikpat kā vairs nepiemin, publicists Māris Zanders klāstīja, ka simpātiju pamatā bijis princips “mana ienaidnieka ienaidnieks ir mans draugs”. Proti, solidaritāti veicinājis apstāklis, ka čečeni cīnījās pret Latvijas tautas gadsimtiem seno pretinieku Krieviju. Tomēr tas nav bijis patiesi izjusts un argumentēts atbalsts, vērtēja publicists.
Poziņš piekrita, ka Latvijas sabiedrības atmiņās solidaritāti Kaukāza tautai aizēnojuši daudzi citi pašmāju un globālie notikumi, tāpēc šobrīd Čečenija šķiet vien tāla Iekškrievijas problēma. “Ja kāds reģions ir ārpus mediju redzesloka, to aizmirst,” sacīja Poziņš.
Viņš norādīja, ka deviņdesmito gadu sākumā uz nule kā atjaunoto Latvijas valsti joprojām tika izdarīts netiešs spiediens ar nolūku saglabāt Krievijas militāro klātbūtni teritorijā. Taču, tā kā Krievijai trūka ekonomisko un militāro resursu iesaistīties vairākās frontēs vienlaicīgi, tieši Čečenijas karš novērsa Krievijas uzmanību no Baltijas un paglāba Latviju no daudzām potenciāli iespējamām problēmām.
“Šodien uz Krieviju skatāmies caur Putina prizmu, bet, raugoties uz postpadomju kariem, Krievija nekad nav gribējusi brīvprātīgi atteikties no ietekmes teritorijās, kuras savulaik bija ieguvusi kā impērija vai Padomju Savienība,” skaidroja Poziņš.
Ziņots, ka Čečenijas līderis Kadirovs solījis pakļauties jebkuram Krievijas prezidenta Vladimira Putina lēmumam, vajadzības gadījumā piedāvājot tūkstošiem labi trenētu kaujinieku atbalstu.
