Dienesta pārkāpumi lielākoties pārspīlēti
Starpkaru periods Latvijas drošības dienesta vēsturē bija krāsains politisko spēļu, ārējo un iekšējo ienaidnieku, pašu drošības dienesta darbinieku pārkāpumu dēļ. Bērziņa pauda pārliecību, ka dienesta darbinieku vardarbību gan propagandēja komunisti, turklāt ne tikai starpkaru posmā, bet arī okupācijas laikā, mēģinot radīt negatīvu Latvijas kā policejiskas valsts tēlu.
“Dažas norādes par šādiem vardarbības gadījumiem ir atrastas, bet tās attiecas galvenokārt uz 20. gadsimta sākumu – pēckara laiku, kad jāņem vērā tā specifika. Jaunie vīrieši, kas iestājās dienestā, bija ar kara un vardarbības pieredzi. Komunistu tīkls arī bija ļoti aktīvs. Taču par sistemātisku vardarbību un komunistu propagandā attēloto nav runas,” uzsvēra Bērziņa.
Informācijas zaudējuma traģisms
Pārsteidzoši daudz tā laika drošības dienesta darbinieki zināja par pretvalstiski noskaņotajiem cilvēkiem un sabiedrību kopumā, īpaši – 30. gados pēc Ulmaņa apvērsuma.
Informācijas apjoms un uzziņas sistēma vēsturniekiem ļauj gūt labu priekšstatu par sabiedrisko organizāciju un atsevišķu personu nodarbošanos, domām, uzskatiem, kontaktiem.
“Drošības dienestam bija ļoti plaša informācijas bāze. Traģiskākais ir tas, ka dienests šo informāciju vāca un apkopoja, bet drīz vien pienāca 1940. gads, un liela daļa šīs informācijas nonāca svešas varas rokās. Tāpēc būtu jāturpina pētīt, kā šī informācija tika izmantota represīvās darbībās,” Vāveris ieskicēja tēmas nākamajiem darbiem.
Vēsturnieku pārsteidzis tas, cik daudz drošības dienests pagājušā gadsimta 20. gados zināja, lai gan ne vienmēr aktīvi reaģēja uz iegūto informāciju, piemēram, runājot par komunistisko pagrīdi. Reizēm darbības specifika bija nogaidīšana, lai vēlāk varētu “noķert” kaut ko lielāku vai vērsties pret lielāku kopēju apdraudējumu.
Kauna traips vēstures līnijā
Pēc Latvijas valsts izveides par ārējo drošību gādāja armija. Tāpēc drošības dienesta uzdevums bija rūpes par iekšējo drošību – iekšējiem ienaidniekiem, piemēram, Bermonta atbalstītāji, komunisti, kas darbojās šaipus frontei. “Jāņem vērā, ka veidojās ne tikai valsts, bet arī Iekšlietu ministrija un administratīvais departaments, kura pakļautībā darbojās drošības dienests. Tas ir visai liels haoss – tiek mainītas iestādes, vadītāji, uz vienu brīdi dienests pat tika likvidēts – darbojās tikai atsevišķa nodaļa Rīgas kriminālpolicijas sastāvā. Vienlaikus jāuzsver profesionalitāte, ar kādu pirmie darbinieki iesaistījās darbā, jo, sākot jau ar 1919. gadu, ir mēģinājumi aptvert plašu Latvijas teritoriju,” drošības dienestu raksturoja Bērziņa.
Diemžēl pēc Pirmā pasaules kara bieži vien cilvēki tika aizturēti tikai uz aizdomu pamata, bez stingras likumīgās bāzes. Vēlāk visas darbības tika strikti dokumentētas un veiktas atbilstoši tā laika normatīvajiem dokumentiem. Atkāpšanās no tiem nozīmēja dienesta pārkāpumu, kam sekoja izmeklēšana.
Kutelīga vēstures problēma ir valsts drošības dienesta loma 1934. gada 15. maija apvērsumā, kad dienests kļuva par instrumentu, lai ar tā palīdzību veiktu apvērsumu, jo jau nākamajā dienā tika gatavota redzamāko sociāldemokrātu aizturēšana un nopratināšana.
Vāveris pauda pārliecību, ka tolaik dienesta darbinieki pārkāpa vienu no svarīgākajiem savas darbības principiem, kas tika solīts 20. gadu sākumā, proti, sargāt valsts iekārtu un demokrātiju. Vēsturnieks to dēvē par dienesta kauna traipiem.
Personāla profesionālisms un trūkumi
Sākumā personālsastāvs komplektējās no bijušajiem žandarmērija un armijas darbiniekiem. Nereti drošības dienestā nonāca cilvēki ar apšaubāmām darba metodēm, jo bija piedzīvojuši karu.
20. gadu sākumā ļoti bieži sastopams pārkāpums bija alkohola lietošana, nepieklājīga uzvešanās darba laikā. Arī tas saistāms ar kara sekām.
Darbs prasīja visu laiku būt fiziskā un morāli saspringtā stāvoklī, tāpēc darbiniekiem tika izvirzītas arvien stingrākas prasības, tostarp morālā noturība un tīra kriminālā pagātne.
Bija prasība ievērot konspirāciju un neuzvesties ārišķīgi, bija nepieciešama prasme vairāk izprasīt, nekā izstāstīt, un izstāstīt nevis to, ko zina, bet to, kas nepieciešams. Sākumā ar to neveicās pārāk labi. Konspirācijas sistēma bija ļoti sarežģīta. Vienkāršākais bija 1924. gada rīkojums par to, ka dienesta darbiniekiem jāraksta divi iesniegumi par pieņemšanu darbā – viens ar īsto vārdu un otrs ar pieņemtu.
Velkot paralēles ar mūsdienām, vēsturnieki nonākuši pie pārliecinoša secinājuma, ka iekšējās drošības jautājums arvien ir aktuāls. “Demokrātiska valsts nevar pastāvēt bez dienesta, kas monitorē apdraudējumus un nodarbojas ar to prevenciju, lai varam dzīvot pārliecībā, ka netuvojas vēl viens 1940. gads vai periods, kādu Latvija piedzīvoja pēc Ulmaņa apvērsuma, kad monitorings kļūst jau pārspīlēts un bieži vien ienaidnieki tiek atrasti tur, kur to nav, izpatīkot pastāvošajam autoritatīvajam režīmam. Demokrātija nav arī visatļautība,” piebilda Bērziņa.
