1917.gada pavasarī jau bija notikušas Vidzemes un Kurzemes pagaidu zemes sapulces. Lai spriestu par Daugavpils, Ludzas un Rēzeknes apriņķu atdalīšanos no Vitebskas guberņas, Latgales inteliģences, sabiedrības un kultūras darbinieki sanāca Rēzeknē 9. un 10. maijā.
“Bija nostiprinājusies atziņa, ka daudz labāki apstākļi kultūras un saimnieciskajai attīstībai Latgalē būs tādā gadījumā, ja Latgale apvienosies ar pārējiem latviešu apdzīvotajiem apgabaliem, kas tajā brīdī praktiski politiskajā un administratīvajā izveidē, savas skolu sistēmas, baznīcu pārvaldes un citās jomās,” stāsta vēsturnieks Imants Cīrulis.
“Latvieši, protams, apzinājās, ka viņi runā vienā valodā, bet šīs administratīvās nošķirtības gadsimti, faktiski vairāk nekā 300 gadi, bija atstājuši pietiekami dziļas pēdas, lai šī politisko interešu kopība būtu jāmeklē šādā atsevišķā politiskā notikumā - Latgales latviešu kongresā,” norāda vēl viens vēsturnieks Toms Ķikuts.
Viņš norāda, ka bieži vien ir pārsteigums, cik lielas ir atšķirības starp Latvijas novadiem un cik liels politiskās tuvināšanās ceļš ir bijis jānoiet kongresā. “Arī pēc tam, kad Latgale bija Latvijas Republikas sastāvā un kad īstenoja zemes reformu, tad tā notika ievērojami sarežģītāk nekā pārējā Latvijā. Tur pastāvēja pilnīgi cita saimnieciskā lauksaimnieciskā sistēma. Tā bija viena no daudzām atšķirībām, kurām bija pietiekami ilga ietekme arī vēlākajā Latvijas vēsturē,” pauž Ķikuts.
Uz kongresu sapulcējās 350 delegātu. Tā organizēšanā un lēmumu sagavošanā vadošā loma bija priesterim un literātam Francim Trasunam, arī Jezupam un Nikodemam Rancāniem un citiem garīdzniekiem.
“(..) Garīdznieki ir tā ļaužu kategorija, kura 19. gadsimta beigās, kad sākās tā sauktā Latgales nacionālā atmoda, ir tie modinātāji,” saka Cīrulis.
Kongresa pirmajā dienā Rēzeknē notika svinīgs gājiens. Piedalījās vairāki desmiti tūkstoši cilvēku. Pirmo reizi tik lielā skaitā Rēzeknē bija redzami sarkanbaltsarkanie karogi, un plakāti vēstīja – “Brīvi latgaļi brīvā Latvijā”, “Dievs, svētī Latviju”. Notika arī protesti pret kongresu. Delegātiem pat nācās pārcelties uz citu ēku. Tika apspriestas trīs nākotnes iespējas: Latgalei palikt pie Vitebskas guberņas, meklēt Latgales autonomiju Krievijā un apvienoties ar latviešiem Vidzemē un Kurzemē. Strīdu dēļ no kongresa aiziet 39 delegāti Franča Kempa vadībā, un viņš kopā ar domubiedriem pievienojās demonstrantiem.
“Atmiņās rakstīts, ka ēka bija apmētāta pat ar akmeņiem un piedraudēja kongresa viesus iesviest Rēzeknes upē. Līdz ar to politiski gludi šis process nemaz negāja. Bet rezultātā no 232 balsstiesīgajiem kongresa delegātiem 182 nobalsoja par Latgales atdalīšanos, par kongresa rezolūciju, kas paredzēja ne tikai atdalīšanos no Vitebskas guberņas, bet arī apvienošanos ar pārējo Latviju,” stāsta Ķikuts.
Kongresa rezolūcijas oriģināls šobrīd glabājas Nacionālajā bibliotēkā. Tas līdz šim plašākais publikai nav bijis apskatāms.
“Latgales latviešu pārstāvji atzīst Latgales latviešus, tātad sevi, par latviešu tautas sastāvdaļu. Latgales latvieši ir viena daļa no Vidzemes un Kurzemes. Tātad kopā veido latviešu tautu. Tas bija galvenais un centrālais izteikums šajā deklarācijā,” uzsver Cīrulis.
“Otrs galvenais punkts: ir jātiecas arī uz politisku vai administratīvu apvienošanos ar pārējiem latviešu apdzīvotajiem apgabaliem .. jaunajā apvienotajā Latvijā vai veidojumā, kur Latgale būs kopā ar pārējiem latviešu apdzīvotiem apgabaliem, Latgalei būs īpašas tiesības. Reģionālas tiesības valodas vai attiecīgi, izloksnes lietojuma, reliģiskajā, baznīcu politikas, skolu politikas un citās jomās,” norāda Cīrulis.
Kā norāda vēsturnieki, Latgales kongresa lēmums bija būtisks priekšnoteikums tam, lai 1918.gada 18. novembrī proklamētu Latvijas Republiku. “Latgales kongresa lēmums izveidoja to Latvijas valsts un latviešu nācijas robežu, kādu mēs to šodien zinām, tādēļ šim kongresam ir ievērojami lielāka nozīmē nekā parasti politiskai sapulcei,” saka Ķikuts.
Viņš piebilst, ka Latgales latviešu kongresa lēmums bija pozitīvākais iespējamais tā brīža lēmums. “Ir skaidrs, ka Latgale kā atsevišķa administratīva vienība tās nākotne ikreiz būtu apdraudēta, ne tikai skatoties uz Krievijas, bet arī uz Polijas interesēm,” norāda Ķikuts.
Līdz ar pievienošanos Latgale ieguva savu demokrātiski ievēlētu pārstāvniecību, interešu aizstāvību un aizsardzību valsts parlamentā - Saeimā, kur ikreiz bija ievēlēti latgaliešu deputāti.
