Eduards Liniņš: 30. augustā mūs sasniedza ziņa, ka savas šīs zemes gaitas 92. dzīves gadā noslēdzis kādreizējais Padomju Savienības vadītājs Mihails Gorbačovs. Cilvēks, kurš mēģināja uzlabot un cilvēciskot padomju totalitāro komunismu, taču galu galā kļuva par šīs sistēmas kapraci. Ko mēs varam teikt par Mihaila Gorbačova izcelsmi un to, ko viņa bērnība, jaunība ir nozīmējusi viņa tālākajā mūža gaitā?
Daina Bleiere: Viņš ir cēlies no Stavropoles novada zemniekiem. Kā jau Kubaņā, tur ir tāds jaukts iedzīvotāju sastāvs, viņa māte bija ukrainiete, tēvs krievs. Turklāt ir interesanti, ka tēvs bija kolhoza aktīvists, vispār tāds proboļševiski noskaņots. Savukārt vectēvs no mātes puses bijis pretpadomiski noskaņots un bijis arī represēts kā kulaks. Jau no 15 gadu vecuma Gorbačovs ir strādājis. Viņa tēvs bija kombainieris kolhozā. Gorbačovs strādāja pie tēva par kombainiera palīgu, un strādājis labi, jo 18 gadu vecumā viņš tika saņēmis ordeni par labu darbu. 19 gadu vecumā viņš jau bija uzņemts par partijas kandidātu, turklāt vidusskolu beidzis ar sudraba medaļu. Tas, ka viņam bija ordenis, deva viņam tiesības iestāties ārpus konkursa Maskavas Universitātes Juridiskajā fakultātē, un tas, protams, bija liels panākums kolhozniekam no Stavropoles novada.
Gorbačova paaudzei bija nedaudz brīvāki uzskati attiecībā uz to, kas ir sociālisms un kādai vajadzētu būt sociālistiskajai iekārtai.
Hruščova laika atkusnim bija zināma ietekme uz viņu uzskatiem. Viņi bija nedaudz vairāk izglītoti, vairāk lasījuši, vairāk saprata. Es domāju, ka kaut kāda nozīme Gorbačova uzskatu attīstībā bija arī tai viņa visai komplicētajai ģimenes vēsturei, bet tajā pašā laikā viņš, bez šaubām, bija sociālisma piekritējs, lai gan vēlāk viņš sevi pozicionēja kā sociāldemokrātu, jau 90. gados. Teiksim, tagad Krievijā viņu ļoti bieži mēģina parādīt kā antikomunistu un tamlīdzīgi, bet, protams, ka viņš nekad tāds nebija. Viņš bija par sociālismu, bet sociālismu ar tādu cilvēcīgāku seju, [viņš bija] par efektīvu sociālismu, varētu teikt, par labu sociālismu.
Viņa kāpums pa partijas karjeras kāpnēm – protams, viņam ir acīmredzams potenciāls, ir centība, ir intelekts, bet nenoliedzami, ka šādai karjerai bija vajadzīga protekcija. Leonīds Brežņevs visumā ir simpatizējis Gorbačovam, bet Politbirojā, kas ir galvenā lēmējinstitūcija padomju valstī, bijuši gan viņa atbalstītāji un virzītāji, gan viņam nelabvēlīgi ļaudis.
1978. gadā viņš kļūst par Padomju Savienības Komunistiskās partijas Centrālās komitejas sekretāru lauksaimniecības jautājumos, un viņš faktiski ļoti ātri kļūst par Politbiroja locekli. Jautājums ir, protams, kā viņš no Stavropoles tika uz Maskavu uzreiz par Centrālās komitejas sekretāru. Ir dažādi viedokļi. Izplatītākais viedoklis ir tas, ka aiz tā visa ir stāvējis Jurijs Andropovs. Andropovs bija PSRS Valsts drošības komitejas priekšsēdētājs, Politbiroja loceklis, un viņš bija arī pēc Brežņeva pēc tam PSRS valsts vadītājs. Patiešām, Andropovs diezgan bieži viesojās Stavropolē. Jāņem vērā, ka Stavropole karjerai Maskavā ir tāds stratēģiski svarīgs reģions, – tas ir Ziemeļkaukāzs, turklāt tas ir lauksaimniecības rajons. No šī viedokļa, protams, visi Maskavas lielie cilvēki atpūtās Ziemeļkaukāza kūrortos; Andropovs, kuram bija slimas nieres, vēl jo vairāk. Un viņš kopā ar Gorbačovu ģimeni ir devies dažādos tūrisma pārgājienos, uz piknikiem. Tā kā viņi principā bija diezgan labi pazīstami. Citi memuāru autori gan raksta, ka Andropovs nebija tas noteicošais, ka varbūt svarīgāka nozīme bija tam, ka Gorbačova priekštecis Centrālās komitejas lauksaimniecības sekretāra amatā arī bija no Stavropoles, ka viņš pazina Gorbačovu, ka arī viņš ir pielicis savu roku šajā jautājumā. Nav īsti skaidrs, kurš tad īsti viņu bīdīja, bet jāsaka arī, ka Gorbačovs diezgan lielas pūles bija pielicis, lai veidotu labas attiecības gan ar Andropovu, gan citiem "lielajiem" cilvēkiem no Maskavas.
Kad Gorbačovs pārceļas uz Maskavu, stājas nozīmīgajā partijas amatā, drīz pēc tam Padomju Savienībā sākas tas, ko tautā ironiski nodēvē par sacīkstēm uz lafetēm. Vispirms no šīs pasaules aiziet Leonīds Brežņevs, tad amatā uz gadu ir Jurijs Andropovs, kuram ir slikta veselība. Pēc tam nāk apmēram tikpat slims un vecs cilvēks – Konstantīns Čerņenko. Viņam aizejot 1985. gadā, kad izšķiras lielais jautājums, kurš būs turpinātājs, kādas tur ir tās aizkulišu spēlītes?
Jau pēc Andropova nāves Gorbačova kandidatūra tika izskatīta, bet vecajā, konservatīvajā spārnā Politbirojā un Centrālajā komitejā acīmredzot Gorbačovam izrādījās par daudz pretinieku. Čerņenko bija ārkārtīgi bēdīgi ar veselību, un faktiski lielāko daļu viņa neilgā valdīšanas laika Gorbačovs lielā mērā kārtoja visas Politbiroja lietas. Tā kā pēc Čerņenko nāves viņa kandidatūra bija lielā mērā pati par sevi it kā saprotama. Protams, tur bija diezgan liela opozīcija, un tas prasīja no Gorbačova puses diezgan daudz dažādus manevrus, lai šo opozīciju mazinātu un panāktu savu ievēlēšanu ģenerālsekretāra amatā.
Es domāju, ka galvenais iemesls gan bija tas, ka Politbirojā un partijas Centrālajā komitejā, un vispār PSRS vadībā bija tā sajūta, ka kaut kas ir jādara.
No sākuma visi cerēja uz Andropovu, bet viņš faktiski tā arī neko neizdarīja, vien izmantoja represīvus pasākumus darba disciplīnas uzlabošanai, bet tikmēr PSRS attiecības ar Amerikas Savienotajām Valstīm un NATO saasinājās tā, kā vēl nekad, kā tas nebija pat Brežņeva laikā. Bija tā sajūta, ka kaut kas ir jādara. Es domāju, ka tā bija vispārēja sajūta visiem Padomju Savienībā, ka kaut kam ir jāmainās. Jautājums bija, kurš to darīs?
Tā kā Gorbačovs bija relatīvi jauns, viņam bija drusku pāri 50 gadiem, viņš bija tāds dinamisks, ļoti enerģisks tajā laikā, viņš radīja iespaidu, ka varēs kaut kādā veidā dot impulsu Padomju Savienībai.
Kāds bija vispārējais Padomju Savienības stāvoklis tajā brīdī?
Galvenā problēma, kas acīmredzot uztrauca PSRS vadību, bija tas, ka PSRS sāka strauji atpalikt tieši militārās rūpnieciskās ražošanas ziņā. Rietumos bija notikusi informatīvā revolūcija, elektronika kļuva par galveno progresa dzinējspēku. Padomju Savienībā vēl 60. gados šķita, ka vajag vēl tikai drusku pacensties [lai līdzinātos], bet jau 70. gados šī atpalicība bija acīmredzama, un 80. gados to vienkārši vairs absolūti nevarēja ignorēt. Sākās arī robotizācija viscaur Rietumos, ko Padomju Savienībā nekādi nevarēja paveikt. Protams, bija problēmas ar iedzīvotāju apgādi ar pirmās nepieciešamības precēm, pārtiku, bet principā tās visu laiku ir bijušas problēmas Padomju Savienībā, tāpēc tas varbūt nebija tas, kas visvairāk uztrauca, jo kaut kāds minimums jau tika saražots. Bet uztrauca tieši tas, ka sāka atpalikt strauji no amerikāņiem. ASV prezidents Ronalds Reigans izvirzīja tā saucamo "zvaigžņu karu" iniciatīvu, par kuru pētnieki saka, ka īsti nemaz tāda kosmiskās aizsardzības programma tolaik netika izstrādāta ASV, un tas bija diezgan nereālistiski tolaik, bet tas uzreiz Padomju Savienību nostādīja fakta priekšā, ka tai bija jāliek kaut kas pretī. Izrādījās, ka viņiem nav, ko likt.
Atpalicības sekas mēs redzam vēl šodien, kad izrādās, ka Putina karaspēks Ukrainā karo ar 50., 60. gadu ieročiem.
Ieroču tika saražots ārkārtīgi daudz, bet kvalitatīvi, atbilstoši pasaules bruņojuma kvalitātes tendencēm to nevarēja saražot, tur vajadzēja elektroniku, datorizāciju, daudzas lietas, ko Padomju Savienība nespēja nodrošināt. Tas bija tas, kas piespieda arī konservatīvo vadības daļu tomēr atzīt, ka vajag piešķilt kaut kādu dinamiku ekonomikai. Tāpēc runāja par paātrinājumu, pārkārtošanos – pārkārtoties, tātad strādāt efektīvāk, ražot labāku produkciju. Bet no tā nekas prātīgs nesanāca, 1985. un 1986. gads šajā ziņā bija absolūti zaudēti gadi.
Gorbačovs sākumā lielākos panākumus guva ārpolitikā, kur viņš izvirzīja tā saucamo jaunās domāšanas ideju, bet iekšpolitikā šie panākumi bija ļoti minimāli, un tos noteica gan pati sistēma, gan patiesībā ļoti liela pretestība partijas aparātā viscaur. Lai kaut ko panāktu, lai salauztu šo pretestību, tika izvirzīts lozungs par "glasnostj", par atklātību. Tātad kritizēsim visus, kas traucē mums virzīties uz priekšu, kas savā ziņā atvēra Pandoras lādi, kura lielā mērā noveda pie tā, ka padomju iekārta tika diskreditēta pilnībā.
Tā uzpeldēja arī jautājumi par to, kā Baltijas valstis ir nonākušas PSRS sastāvā, un tas jau nu bija radikāls lūzuma punkts.
Jā, ja ekonomiskās problēmas, militāri rūpnieciskā kompleksa problēmas, korupcijas problēmas Gorbačovs pietiekami labi apzinājās, kad stājās amatā 1985. gadā, ka šādas problēmas ir jārisina, [tad] attiecībā uz nacionālo jautājumu, uz nacionālo republiku noskaņojumu un tamlīdzīgi, – man ir aizdomas, ka viņam nebija nekāda īsti skaidra priekšstata, kas tur īsti notiek un ko šajās nacionālajās republikās cilvēki patiešām vēlas. Viņi uzskatīja, ka visā Padomju Savienībā padomju vara ir pietiekami nostiprinājusies, ka šī sistēma ir ieaugusi cilvēkos, ka nekādas pretestības te nevarētu būt vispār. Tas bija ļoti negaidīti, kad izrādījās, ka pēkšņi paceļas jautājums par Molotova-Ribentropa paktu, paceļas jautājums par to, kā tad Baltijas valstis ir nokļuvušas PSRS sastāvā un ka vispār mēs negribam tajā būt.
Pirmie lielie nemieri uz nacionālā jautājuma pamata bija 1986. gada decembrī, tāpēc ka par Kazahstānas pirmo sekretāru tika nozīmēts Genādijs Kolubins, un kazahi bija sašutuši, ka krievs, kuram vispār nav nekāda sakara ar Kazahstānu, tiek nozīmēts par viņu republikas vadītāju. Jā, Gorbačovs varbūt labi bija domājis tādā ziņā, ka Kazahstānā, tāpat kā daudz kur citur Centrālās Āzijas republikās, bija ļoti augsts korupcijas līmenis, ka cilvēks no malas spēs labāk ar to cīnīties un tamlīdzīgi, bet viņam absolūti laikam nebija ienācis prātā, ka kazahi to var uztvert kā apvainojumu. Sāka protestēt studenti, izraisījās diezgan lieli nemieri, kas tika apspiesti visai asiņaini ar iekšējā karaspēka un OMON palīdzību. Līdz pat šai dienai nav īsti zināms, cik tad tur bija upuru, oficiāli laikam tikai divi, bet patiesībā cilvēki runā pat par simtiem, varbūt pat tūkstošiem upuru. Tas bija jau pirmais zvans, kas parādīja, ka šajā ziņā varētu būt ļoti lielas problēmas, un šīs problēmas raisījās visur. Tās bija Aizkaukāza republikās, Baltijā, Moldovā un daudz kur citur. Izrādījās, ka principā Maskava un Gorbačovs nav gatavi un nespēj risināt šo problēmu.
Tas bija smags pārbaudījums, kas galu galā noveda pie Padomju Savienības sabrukuma.
Protams, ka tā nebija vienīgā lieta, bet tā bija diezgan būtiska lieta – tieši tas, ka viss, kas bija noslēpts, kas draudēja ar represijām, nacionālie jautājumi un lokālo interešu izvirzīšana pāri Maskavas interesēm, tas viss pēkšņi izrādījās ārkārtīgi svarīgs.
Man ir tāda sajūta, ka Gorbačovs līdz pat Padomju Savienības sabrukumam patiešām īsti šo jautājumu neizprata līdz galam, it sevišķi attiecībā uz Baltijas valstīm.
Pēc tam, kad Baltijas valstis paziņoja par savu neatkarības atjaunošanu, visa viņa vilcināšanās un nevēlēšanās uzsākt sarunas par neatkarības atzīšanu, centieni tomēr pierunāt piedalīties jaunā savienības līguma noslēgšanā un tamlīdzīgi, un arī atmiņas liecina par to, ka viņš tiešām nesaprata – nu kāpēc tā, nu jums taču nebūs labāk.
Faktiski jau laikam alternatīva Padomju Savienības izjukšanai visu šo procesu rezultātā varēja būt vienīgi kāda neostaļiniska, totāla, represīva režīma ieviešana?
It kā vēsturniekiem nav labi runāt, kas būtu, ja būtu, bet, ja Gorbačovs nebūtu nonācis pie varas, bet, piemēram, kāds Jegors Ļigačovs, kas arī bija viņa sāncensis tajā laikā, pilnīgi iespējams, ka viņš varētu mēģināt to Padomju Savienības iekārtu noturēt uz kādu laiku. Varbūt dažus gadus Padomju Savienība varētu noturēties, bet tas nozīmētu ekonomisku, militāru un visādu citādu veidu diezgan strauju degradāciju. Man kaut kā negribas ticēt, ka līdz šim laikam, 30 gadus, būtu šī valsts spējusi noturēties. Iedomājieties visu milzīgo Padomju Savienību, ja pieaug ekonomiskās un ekoloģiskās problēmas, etniskās attiecības saasinās, un viss, kas bija sakrājies, – tam vajadzēja būt kaut kādai izejai, un agri vai vēlu sistēma sabruktu. Daudzi saka, ka viens no iemesliem, kas pasliktināja ekonomisko stāvokli Padomju Savienībā 80. gadu vidū un otrajā pusē, bija tas, ka samazinājās naftas cenas pasaules tirgū. Protams, tas bija liels trieciens padomju ekonomikai, kura, pateicoties naftai vien, spēja turēties virs ūdens un daudzmaz nodrošināt cilvēkus ar pārtiku. Šī iekārta vairs nebija spējīga dzīvot ilgtermiņā nekādā ziņā. Gadus 10, jā, maksimums 15 varbūt varēja izvilkt, bet ne vairāk, un tad tās problēmas būtu samilzušas vēl vairāk, un es nezinu, kādā stāvoklī mēs būtu, kā Padomju Savienības sabrukums notiktu.
Daudzi tagad uzskata par Gorbačova nopelnu to, ka Padomju Savienība sabruka miermīlīgi, kas nav taisnība patiesībā, bet – jā, šie asiņainie konflikti tomēr bija diezgan lokāli, tie nepārvērtās vispārējā pilsoņu karā, kā tas varēja notikt.
Mēs nezinām, kā tas viss būtu beidzies, bet varbūt svarīgi ir tieši tas, ka Gorbačovs, ja arī nezināja, ko darīt, viņam bija kaut kādi zināmi principi, pie kuriem viņš pieturējās, un viens no tiem principiem bija, ka visam pēc iespējas jānotiek miermīlīgākā ceļā. Jā, bija Viļņas notikumi, bija notikumi Rīgā 91. gadā, kur es nedomāju, ka tas bija bez Gorbačova ziņas; bet tajā pašā laikā acīmredzot viņš domāja apmēram tā – jūs pamēģiniet, ja iznāks, tad būs labi, ja neiznāks, mēs tālāk neiesim. Mēs atceramies, ka 90., 91. gadā Gorbačovu ārkārtīgi nemīlēja Baltijā, bet tajā pašā laikā viņu nemīlēja arī Interfronte, tāpēc ka viņš atteicās ieviest karastāvokli un apspiest ar spēku neatkarības kustības Baltijā. No šī viedokļa Gorbačovam bija loma kā sava veida buferim, kas mēģināja kaut kādā veidā nepieļaut kādu galēju notikumu attīstību, kas gan jāsaka, ka nebija viņa paša vēlme, drīzāk tas, ka viņš nedrīkstēja sabojāt attiecības ar Rietumiem. Viņam visu laiku nācās laipot starp tiem, kas pieprasīja, ka vajag beidzot darīt galu baltiešu nepaklausībai un izrēķināties ar visiem liberāļiem, demokrātiem un neatkarības cīnītājiem, un starp Rietumu prasībām nepieļaut asinsizliešanu. Galu galā tas tomēr noveda pie tā rezultāta, kas bija visoptimālākais.
Katrā ziņā Gorbačovs nebija fanātiķis, radikālis, viņā bija pārāk maz tā nerva, kas bija Ļeņinam, Staļinam, bez kura šādu valsti nevarēja nedz uzbūvēt, nedz uzturēt?
Jā, protams. Šī sistēma spēja turēties tikai uz represijām vai represiju draudiem. Gorbačovs nebija gatavs pielietot plaša mēroga asiņainas represijas. Tas arī noteica to, ka viņš nespēja tos procesus vairs kontrolēt. Varbūt Gorbačovs izrādījās īstais cilvēks īstajā laikā, lai beidzot pieliktu punktu šim padomju sociālistiskajam eksperimentam.
Es domāju, ka patiešām, ja nebūtu Gorbačova, tad varbūt mums uz neatkarību būtu jāgaida daudz ilgāk un varbūt tā mums būtu pienākusi ar daudz lielākiem upuriem un zaudējumiem.
Tāpēc savā ziņā mēs varam būt viņam pateicīgi, neaizmirstot gan, ka tas nebija tas, ko viņš gribēja, tas bija negribēts rezultāts.
Klausies arī Latvijas Radio raidījuma "Krustpunktā" sarunu ar Vidzemes Augstskolas padomes locekli un vadošo pētnieku Gati Krūmiņu par Gorbačova lomu padomju impērijas sabrukumā, padomju mantojumu un arī citiem jautājumiem.
