Lai it kā brīvprātīgo neatkarības pretinieku liktos vairāk, uz akciju tika sasaukti arī civilā ģērbti karaskolu audzēkņi.
Šodien ielas pie Saeimas ir klusas un mierīgas, taču 15. maijā pirms 25 gadiem, 11 dienas pēc Latvijas neatkarības atjaunošanas, tajās pulcējās liels skaits neatkarības pretinieku, kas vēlējās ieņemt Saeimas jeb toreiz - Augstākās Padomes ēku.
Augstākajā Padomē pa to laiku notika ikdienas darbs, un no stenogrammām vien nevarētu pat nojaust, ka ārā notika kas ārkārtējs. Nule neatkarību atguvušās valsts deputāti grozīja Karaklausības likumu, lai Latvijas puišiem nebūtu jādienē Padomju armijā. Likuma ziņotājs bija Tālavs Jundzis.
“Vienubrīd, jā, mēs neizslēdzām, ka šie vīri varētu ielauzties Augstākajā Padomē, un nolēmām, ka mums jābūt mierīgiem,” atcerējās Jundzis.
Nebija arī tā, ka notiekošais būtu kaut kas negaidīts.
“Faktiski jau 14. maijā, dienu iepriekš parādījās pirmie signāli, ka kaut kas būs, un faktiski tie vairs nebija tikai signāli. No helikopteriem - tie bija Padomju armijas helikopteri, kas lidinājās virs Rīgas, - meta lejā lapiņas, kurās aicināja darbaļaudis pulcēties 15. maijā uz mītiņu, un mītiņa devīze bija – “Par Latviju atjaunotā federācijā",” stāstīja Jundzis.
Iemeslu šādi rīkoties bija devis PSRS līdera Mihaila Gorbačova izdotais dekrēts, ar kuru 4. maija deklarācija tika pasludināta par spēkā neesošu. Rīta pusē pie Augstākās Padomes cilvēku vēl neesot bijis daudz. Taču vienā brīdī ielas bija pilnas un sākās mēģinājums iekļūt ēkā.
“Kā tagad man atmiņā palicis, es vienubrīd ārā atrados vērot to, kas notiek, un jauni cilvēki, visi tādi vienādi pēc stājas, ar īsi apcirptiem matiem... Un pēc tam arī noskaidrojās, ka tie ir PSRS karaskolu audzēkņi - kādi pārsimt cilvēki vismaz tie bija. [..] Bija arī virsnieki, vismaz daži desmiti, kas nekautrējās paust politisku nostāju, kas protams, armijai nav pieņemami,” atminējās Jundzis.
Vienlaikus pie Augstākās Padomes bija sanākuši arī ļaudis, kas Padomju Savienības aizstāvjiem stājās pretim. Protestētāju pūli no tuvošanās ēkai mēģināja atvairīt Fizkultūras institūta studentu ķēde. Un šodien, atskatoties vēsturē, liekas paradoksāli, bet Augstākās Padomes pusē bija arī OMON.
“Ja viņi nebūtu, tad droši vien Augstākajā Padomē būtu ielauzušies šie vīri. Tā kā līdz 1990. gada augustam šī vienība bija pilnībā pakļauta un, jā, pakļāvās Augstākajai Padomei, un pēc tam diemžēl sākās tas, kas sākās...” stāstīja Jundzis.
Pozitīvu lomu esot nospēlējis arī Augstākās Padomes priekšsēdētājs Anatolijs Gorbunovs. Viņš iznācis pie protestētājiem un viņu pārstāvjus uzaicināja uz sarunu.
“Man liekas, tā arī bija tāda diplomātija no Anatolija Gorbunova puses, kas veicināja, ka šis mītiņš beidzās bez tādām vardarbībām, kā tas notika kaimiņos Igaunijā, kur tādā pašā dienā tāds pats Interfrontes organizētais mītiņš beidzās ar to, ka tika ieņemta Augstākās Padomes ēka Tallinā, tika arī demolēta šī ēka un visas tās problēmas, kas mums, padies Dievam, gāja šādā ziņā secen,” atzina Jundzis.
Tomēr šī bija pirmā reize Atmodas laikā, kas uzskatāmi ļāva nojaust, ka pārmaiņas var arī nenoritēt tik mierīgi, kā iesākušas, kas jau nākamā gada sākumā arī pierādījās.
