Vulfa Franka fotogrāfijas no Ludzas novadpētniecības muzeja fondiem ir vienas no retajām vizuālajām ugunsgrēka liecībām. Nodega 371 ēka - dzīvojamie nami, kas bija galvenokārt no koka, un sabiedriskās ēkas. Liesmas iznīcināja arī 118 veikalus jeb 80 % tirdzniecības vietu Ludzā. Nodega darbnīcas un sīkuzņēmumi, kas piederēja ebrejiem. Uzliesmoja un kā milzīgs sārts nodega arī katoļu baznīca. Bez pajumtes palika gandrīz puse no 5600 pilsētas iedzīvotājiem.
"Šajā tukšajā vietā atradusies tipogrāfija, kur bija sāksies lielais ugunsgrēks," Ludzas novadpētniecības muzeja speciālists Valērijs Dzevaltovskis zina teikt, ka tipogrāfijas saimnieka kalpone gludinājusi veļu ar ogļu gludekli. "Iznesusi ogles, kas palika, atstājusi pagalmā bez uzraudzības. Pūtis stiprs vējš. Tipogrāfijas bēniņos glabāja daudz papīra. Un tas vējš bija aiznesis dzirksteles un aizdedzinājis mājas bēniņus. Un tā bija arī izcēlies ugunsgrēks."
Ugunsgrēks izplatījies neticamā ātrumā. 1938. gada 11.jūnijs bijusi ļoti karsta un vējaina diena. Lielais vējš strauji dzinis liesmas uz priekšu, un
divu stundu laikā uguns jau bija aptvērusi sešus pilsētas kvartālus. Uguns virpulis un dūmi bijuši tik lieli, ka tos varēts redzēt pat 18 km attālumā.
Akas ātri izsmēla sausas. Ļaudis no rokas rokā padeva spaiņus no Ludzas ezera. Ar liesmām cīnījās 21 ugunsdzēsēju komanda no visām Latgales un Vidzemes pilsētām, bet kopējais dzēsēju skaits sasniedzis tūkstoti. Ludzas policisti un ugunsdzēsēji nonāca neapskaužamā situācijā. Kamēr viņi dzēsa citu īpašumus, nodega pašu mājas. Izmisusī Ludza meklēja palīdzību galvaspilsētā. Apslāpēt ugunsgrēku izdevās vien pēcpusdienā, kad no Rīgas ieradās speciāls vilciens ar ugunsdzēsējiem un jaudīgāku tehniku:
"Milzīgo dzirksteļu un karstuma vilni vējš sācis dzīt uz citu pusi, un tad piesteidzās rīdzinieki, kas lika lietā savas jaudīgās mašīnas un palīdzēja lokalizēt milzīgo stihiju."
Mediķu palīdzību vajadzēja ap 200 cilvēkiem. Lai gan nelaimes apmēri bija milzīgi, bija tikai viens upuris. No smagiem apdegumiem slimnīcā mira viens iedzīvotājs, stāsta muzejnieks:
"[Bija] liela līdzcilvēku izpalīdzība. Viens otram palīdzēja, pieskatīja bērnus, veda no mājām ārā vecos cilvēkus. Tas ugunsgrēks tik liels un karstums tāds, ka cilvēkiem vajadzēja doties ūdenī, stāvēt līdz kaklam ūdenī, turot bērnus un vērtīgas lietas uz pleciem, lai izturētu."
Kā lasāms tālaika presē, Ludzas policija ar nodokļu inspekciju sarēķinājusi zaudējumus. Tie pārsniedza 3,7 miljonus latu! Vairums ēku nebija apdrošinātas, tamdēļ simtiem ludzāniešu palikuši par ubagiem. Cietušo atbalstam izveidoja fondu. Romas pāvests Pijs XI atsūtīja cietušajiem 5 tūkstošus latu. Līdz mūsdienām saglabājušas vien dažas ēkas no tā laika. Baznīckalnā palicis zvanu tornis un Karņicku kapliča ar Jaunavas Marijas tēlu. Krāsmatas pēc ugunsgrēka nojauca.
Aptaujātie ludzānieši neko daudz nezina par to, kas notika pilsētā pirms 80 gadiem.
"Baznīca nodega, jā, bija stāstīts no vecākiem,'' saka Anastasija Davidova.
Nikolajs Mutišenko skaidro: "Es tad vēl nebiju nācis pasaulē. Man ir tikai 73 gadi. (..) Mani vecāki kaut ko par to runāja."
Arī Samantai Mičenko par to stāstījusi vecāmamma, bet Tatjana Katkeviča ir zinošāka: "Man mājās ir buklets no muzeja ar Franka fotogrāfiju no šī ugunsgrēka."
Ugunsgrēks nāca kā skarba mācība. Nodegušās koka ēkas ar skaidu jumtiem bija celtas cara laikos. Viena otrai blakus, bez mūra starpsienām. 1939.gadā pārskatīja Ludzas apbūves plānu, aizliedza celt koka namus un noteica, ka turpmāk ēkas jāceļ vismaz astoņu metru attālumā viena no otras.
