Kara laikā ap 100 000 Latvijas iedzīvotāju mobilizēja nacistiskās Vācijas karaspēka sastāvā, kur tika izveidotas divas Latviešu leģiona divīzijas, gan teju tikpat mobilizēja arī Sarkanās armijas sastāvā, kurā arī pastāvēja Latviešu divīzija. Dažos kara brīžos patiešām bija iespējams, ka brālis karo pret brāli, turklāt abos gadījumos svešu valstu armijās un lielākoties piespiedu kārtā – mobilizācijas dēļ.
Turklāt arī kara noslēgums Latvijai nesa nevis brīvību, bet okupāciju. Līdz ar padomju okupācijas atgriešanos 1944. gadā veidojās arī bruņotā pretošanās. Pēc 1940. un 1941. gadā pieredzētajām represijām Latvijas iedzīvotājiem bija skaidrs, kas ir staļiniskais padomju režīms un kādas ir tā represīvās metodes.
Bruņotā cīņā pret padomju varu 40. gados iesaistījās vairāk kā 22 000 vīru un sievu. Viņu mērķis bija Latvijas brīvība. Partizānus raksturoja dzīve mežā – mežabrāļu bunkuros - un uzbrukumi padomju varas iestādēm un amatpersonām, kas pirmajos pēckara gados pārauga par īstām kaujām starp partizānu vienībām un Padomju armijas un iekšlietu struktūru vienībām. Vēl 1954. gadā Latvijā, pēc oficiālajiem datiem, darbojās 9 partizānu grupas un 81 individuāls mežabrālis. Desmit gadu laikā partizāniem tika atņemti 738 ložmetēji, vairāk nekā 3000 automāti, ap 12 000 šauteņu un 3000 pistoles.
Taču Otrā pasaules kara ietekme nebeidzās pat līdz ar pēdējā partizāna iznākšanu no meža – tā turpmākajās desmitgadēs pastāvēja kā pretējas kara pieredzes un vērtējumi vienā sabiedrībā. Abu pasaules karu atstātais nospiedums mūsu zemē ir bijis traģisks gan Latvijai kopumā, gan teju katrā Latvijas dzimtā, tas veido mūsu simt gadu vēstures melno līniju.
