Lai gan valodas un etniskās izcelsmes ziņā brāļu tautas ir latvieši un lietuvieši, vēsturiskajā pieredzē turpmākajos gadsimtos daudz tuvāki esam bijuši ar igauņiem.
Kopš Livonijas laikiem ar igauņiem esam dzīvojuši vienā valsts struktūrā līdz pat 1917. gadam, kad Vidzemes guberņu sadalīja igauņu un latviešu daļā. Tiesa gan, kad latvieši 19. gadsimtā sāka interesēties par savu vēsturi, stāsts par baltu tautu senatni lietuviešiem un prūšiem arī bija svarīgs iedvesmas avots.
1919. gadā, Latvijas Neatkarības kara laikā, izšķiroša bija Igaunijas armijas palīdzībai Latvijai pret vācu vienībām 1919. gada vasarā, tiesa, vēlāk igauņi jutās mazliet nenovērtēti par šo palīdzību un katrā ziņā par savu uzskatīja Roņu salu, Ainažus un visu Valkas pilsētu. Robežu novilkšana raisīja arī domstarpības ar lietuviešiem, kuriem tika Kurzemes guberņai piederīgā Palanga, kamēr Latvija no bijušās Kauņas guberņas teritorijas ieguva Aknīstes pagastu. Lietuvas lepošanās ar savu seno lielvalsti un skati arī Latvijas teritorijas virzienā, tāpat kā nesaskaņas ar igauņiem, gan tikai brīžiem traucēja Latvijas, Igaunijas un Lietuvas sadarbībai, kurā Latvija un Rīga vienmēr bija viduspunkts.
Turpmākajās desmitgadēs kaimiņus vienoja atrašanās padomju okupācijā un 1980. gadu beigās arī kopēja cīņa pret padomju okupācijas varu. Tam sekoja jaunas nesaprašanās, piemēram, par jūras robežu ar Lietuvu un t.s. “reņģu kari”, un šodien – skatīšanās vienam uz otru – kurš kurā nozarē labāks. Un tomēr – ciešāku sabiedroto un likteņa biedru par trīs māsām Baltijas krastā laikam nav.
