Neliels, taču ļoti vērtīgs - tā saka Ventspils muzeja vadošais pētnieks Armands Vijups par zlēcenieka Daiņa Vanaga atradumu - deviņus centimetrus lielo bronzas šķēpa galu, kas pēc savas formas datējams ar 750. līdz 500. gadu pirms mūsu ēras. Gan dzīvesvietas, gan apbedījumi un lietas no bronzas laikmeta Ziemeļkurzemē ir ļoti maz zināmas. Līdz 2001. gadam, kad tika atklāts apjomīgais Staldzenes bronzas laikmeta depozīts, kas datējams ar astoto līdz septīto gadsimtu pirms mūsu ēras, šī laikmeta atradumu skaits visā Latvijā bija tikai nedaudz pāri par simts vienībām.
“Tajā kontekstā, ko mēs risinām saistībā ar 2000.gadu sākumā atrasto Staldzenes depozītu, jautājums ir - uz kurieni viņu veda. Sākotnējais mūsu priekšstats ir, ka tas acīmredzot ir Daugavas baseins, tātad tur mums ir zināmi senie lielie pilskalni, tur mums ir zināmi bronzas apstrādes centri, un gribējās ticēt, ka lielo Staldzenes depozītu, kas ir lielākais bronzas laika depozīts Austrumbaltijā vispār, ka to ved uz turieni. Šīs jaunās ziņas, kas tagad nāk ar šādiem atradumiem, varbūt liks domāt, ka arī šeit ir atradusies kāda nozīmīga bronzas laikmeta dzīves vieta, uz kurieni šis depozīts ir vests. Pagaidām šāda vieta nav atklāta, bet ir vairāki atradumi, tajā skaitā arī šis bronzas šķēpa gals, kas stāsta par to, ka te tomēr ir bijusi pietiekoši intensīva apdzīvotība,” spriež Armands Vijups, Ventspils muzeja vadošais pētnieks.
Līdz šim Latvijas teritorijā atrasti tikai 12 šādi bronzas laikmeta šķēpu gali.
“Godīgi sakot, visā Ziemeļkurzemē, es pat domāju, ka visā Kurzemē tā ir tāda unikāla situācija, jo ir divi šķēpu gali atrasti. Viens ir šķēpa gals, kas nopublicēts jau sen grāmatā, tātad jau 20. gadsimta pirmajā pusē atrasta lieta. Nāk no Zlēkām. Un tagad šis te, otrs. Es domāju, ka reti kurš pagasts varētu lepoties ar šādiem atradumiem,” priecājas Vijups.
Vērtīgā priekšmeta atradēja Daiņa Vanaga vaļasprieks ir apstaigāt dažādas vietas ar metāla detektoriem. Speciāli neesot meklējis, uzgājis nejauši. Neesot pat bijusi doma to paturēt, bet gan nodot muzejam, jo tā ir mūsu zemes vēsture. Tā būtu jārīkojas jebkuram. To arī nosaka likums, uzsver Vijups:
"Reti tas tagad gadās. Kādreiz cilvēki bija apzinīgāki, tagad tā mums ir problēma - cilvēki ar metāla detektoru. Bet arī starp šiem cilvēkiem ir daudzi, kas vairāk vai mazāk saprot, cik tas ir nozīmīgi, ka tas ir daudz nozīmīgāk, nekā ja tas stāvēs mājās kolekcijā, un atdod muzejam, kā arī likums to faktiski prasa. Bieži vien cilvēki kautrējas, viņi domā - tas jau tāds nieks, es nezinu, vai tas ir nozīmīgs. Tai nostādnei būtu jābūt tādai - labāk desmit reizes atnest kaut ko nenozīmīgu, nekā vienreiz palaist garām kaut ko būtisku."
Bronza tajā laikā bija tādā vērtē kā mūsdienās zelts. Latvijas teritorijā to neieguva, ieveda lielākoties no Skandināvijas.
“Ņemot vērā, ka bronza ir vērtīga, šķēpa gals ir neliels. Katrā ziņā lietots varēja būt kā ierocis, bet, visticamāk, tomēr kā prestiža priekšmets, tātad ietekmīgi sabiedrības locekļi, pietiekoši arī turīgi, kas var atļauties kaut ko mainīt pret bronzu. Tāds kā apliecinājums, kas viņš ir sabiedrībā. Es mazliet pajokoju un teicu: tas tāds „Rolex”pulkstenis. Skandināvijā bronzas laikmets ir bagātāks, interesantāks. Sakari ar Centrāleiropu, kur bronzas apstrāde sākās stipri agrāk un ir daudz izteiktāk, Skandināvijā tas sācies daudz ātrāk nekā pie mums,” stāsta Armands Vijups.
Šonedēļ muzejs saņēma jaunu atradumu, arī no Zlēku puses. Tas gan ir apmēram 800 gadu sens, taču ne mazāk vērtīgs. Šoreiz atradējs ir kāds ugālietis, kurš savu vārdu atklāt gan nevēlējās.
“Ļoti tuvu turpat, tie ir kuršu ugunskapi. Kāpēc kuršu ugunskapi ir interesanti? Mēs varam pēc tām lietām sajust, kurā brīdi viņi te parādās. Diemžēl kuršiem ir tā tradīcija - lietas salauzt, kad tās liek kapā. Dedzina savus mirušos, kremē. Arī lietas salauž. Atbrīvo lietu dvēseli, ja tā var teikt. Viņi te parādās relatīvi vēlu, apmēram 11. gadsimta beigās un 12. gadsimta sākumā. Un otrs, mēs varam mēģināt saprast, cik apmēram ilgi noturas pirmskristietisma tradīcijas - tās, kuras dažkārt dēvē par pagāniskajām tradīcijām. Šajā gadījumā mirušo dedzināšana,”skaidro Vijups.
Atklātie kuršu ugunskapi ir interesanti ar konkrēto laika posmu - 13. un 14. gadsimtu, kad kristietība jau bija izplatījusies un nostiprinājusies Latvijas teritorijā, tomēr Kurzemē dažviet vēl arī pēc tam cilvēki ir stingri turējušies pie senajām tradīcijām.
Ventspils muzeja pētnieks Armands Vijups pieļauj, ka Zlēku apkaimē vajadzētu būt vēl daudz kam vairāk, kas datējams ar bronzas laikmetu. Pagaidām vēl konkrētu izpētes plānu nav, taču nākotnē noteikti izpēte tiks veikta.
Jaunos atradumus gada beigās varēs aplūkot ikviens interesents, kad Livonijas ordeņa pilī Ventspilī paredzēta muzeja jaunieguvumu izstāde. To pēdējo gadu laikā ir iekrājies itin daudz.
