Zināmais nezināmajā

Baltijas jūras piecgades pētījumi: kā jūra mainās un kā aprēķina tās ekonomisko vērtību

Zināmais nezināmajā

"Deadboti" - nav miruša cilvēka digitāla versija, bet programmatūra

Velosipēdu vēsture Rīgā un ceļu satiksmē

Velosipēdu vēsture Rīgā un stingrie ceļu satiksmes noteikumi. Skaidro vēsturnieks

Ceļu satiksmes noteikumi riteņbraucējiem parādījās jau 19. gadsimta beigās – tolaik velosipēds tika uzskatīts par bīstamu transportlīdzekli gan gājēju drošības dēļ, gan tāpēc, ka no divriteņiem baidījās zirgi. Tāpēc noteikumi bija stingri – jāreģistrē braucamrīks, jāiegūst braukšanas atļauja, jāpārvietojas tikai pa brauktuvi, Latvijas Radio raidījumā "Zināmais nezināmajā" stāstīja vēsturnieks Edgars Engīzers.

Engīzers ceļu satiksmes noteikumu vēstures pētniecībai pievērsās aptuveni pirms diviem gadiem, kad plašajās diskusijās par to, kā kontrolēt elektroskrejriteņu satiksmi, izskanēja versija, ka būtu jādara tāpat kā ar velosipēdiem.

Vēsturnieks stāstīja: "Man šķita, ka šajā diskusijā kaut kas iztrūkst, iztrūkst tā doma, kā velosipēds nonāca ceļu satiksmes noteikumos, kā velosipēdistiem ļāva piedalīties un cik ilgā laika posmā kopš velosipēdu parādīšanās un izplatības tas notika."

Vēsturniekam ir radušies gan secinājumi, gan jauni jautājumi par it kā pašsaprotamām lietām, uz kuriem nav atrodamas atbildes. "Piemēram, kurā brīdī velosipēdistiem atļāva braukt pa ietvi? Jo vēsturiski praktiski 100 gadus, kopš velosipēdiem ir ļauts piedalīties ceļu satiksmē, viņiem tas bija liegts," norādīja Engīzers. 

Viņš atklāja, ka velosipēdisti noteikumu veidotāju redzeslokā nonāca ļoti ātri, jo velosipēdu parādīšanās pilsētās sakrita ar laiku, kad kopumā bija pienācis laiks modernizēt ceļu satiksmes noteikumus un drošību pilsētas vidē. Noteikumi velosipēdiem radās 19. gadsimta beigās. 

"Rīga īstenībā ir viens no tādiem flagmaņiem Krievijas impērijā šajā laikā, – viena no trijām pilsētām, kurās šādi noteikumi tiek izstrādāti, vai, pareizāk sakot, kur punkti, kas attiecas uz velosipēdu lietošanu, parādās pilsētas saistošajos noteikumos," stāstīja Engīzers. 

Noteikumus izstrādāja arī Sanktpēterburgā un Odesā. Rīgā 1893. gadā izstrādātie noteikumi kļuva par paraugu citām pilsētām. Velosipēdisti jau sākotnēji atzīti par normāliem satiksmes dalībniekiem, velosipēdi – par bīstamiem transportlīdzekļiem. 

"Kopš pašiem pirmsākumiem un īstenībā diezgan ilgu laiku velosipēds tiek atzīts par bīstamāko satiksmes dalībnieku,

un attiecīgi arī noteikumi, atļauja piedalīties ar velosipēdu satiksmē tiek izstrādāta ar pieeju, kā mazināt apdraudējumus citiem satiksmes dalībniekiem, pirmkārt, runājot par gājējiem, bet arī par tā laika satiksmes pamata elementu – zirgvilces transportu. Zirgiem no velosipēdiem bija bail," skaidroja Engīzers. 

"Pamatā līdz pat Otrā pasaules kara beigām visi noteikumi ir virzīti uz velosipēdistu pārgalvības ierobežošanu, par sistēmas izstrādi, kā viņi drīkst piedalīties ceļu satiksmē, lai neradītu draudus ne citiem, ne sev," viņš uzsvēra. 

Tiek regulēts pat tas, ar kādiem velosipēdiem drīkst piedalīties ceļu satiksmē. Jau tajā laikā tika nodalīti velosipēdi no tādiem, kas aprīkoti ar motoriem, un trīsriteņiem. Bija noteikumi arī par aprīkojumu, kas nepieciešams, proti, braucamie bija jāaprīko ar gaismām, bremzēm, numura zīmēm, jo visi velosipēdi bija jāreģistrē un jāiegūst atļauja ar to pārvietoties. 

"To kontrolēja policija, un policmeistari diezgan bieži uzlika sodus par to. Kontrolēja arī to, kas attiecas uz uzvedību uz ceļa braucamās daļas.

Bija aizliegta pārgalvīga braukšana, ātra braukšana un tas, ko tajā laikā sauca par figurālu braukšanu, – dažādu figūru un triku izpildīšana," norādīja vēsturnieks. 

Tāpat tika kontrolēta un sodīta arī braukšana alkohola reibumā. Savukārt 1970.-1980. gados noteikumi kļuva pielaidīgāki – vairs nebija nepieciešams velosipēdus reģistrēt un iegādāties numurzīmes. 1980. gados parādās atļauja bērniem braukt ar velosipēdiem pa parkiem, skvēriem un ietvēm, stāstīja Engīzers: "Līdz tam laikam velosipēds ir normāls transportlīdzeklis, tieši tāds pats kā automobilis, motocikls. Ar šo laiku sākās velosipēdu un braucēju infantilizācija, nosakot to, ka velosipēdi ir bērniem."

"Es teiktu, ka ar šo brīdi mainās vispārējā pieeja, ka, ja jau bērni drīkst, turklāt bērni drīkst braukt pa ietvi, tā vispārējā kultūra vairāk sāk orientēties uz automobiļu satiksmi nekā uz velosipēdiem," viņš piebilda.

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Svarīgākais šobrīd

Informējam, ka LSM portālā tiek izmantotas sīkdatnes (angļu val. "cookies"). Turpinot lietot šo portālu, Jūs piekrītat, ka mēs uzkrāsim un izmantosim sīkdatnes Jūsu ierīcē. Uzzināt vairāk

Pieņemt un turpināt