Ekskursijai pa Rīgu ir trīs maršruti - Pārdaugavā, Rīgas centrā, Vecrīgā un Daugavmalā. Šis ir pēdējais no trim rakstiem šajā sērijā.
Vecrīga un Daugavmala kā frontes līnija
Par svarīgu Bermontiādes simbolu un arī piemiņas vietu ir kļuvusi Daugava un Daugavmala. Upe uz mēnesi no 1919. gada 10. oktobra līdz 11. novembrim bija kļuvusi par šķirtni starp diviem naidniekiem, savukārt krastmalas ierakumi pilsētniekiem apliecināja situācijas nopietnību, karavīru drosmi un arī civiliedzīvotāju gatavību palīdzēt armijai. Daugavai piemita arī likteņupes simboliskā nozīme, tā iemiesoja arī Lāčplēša cīņu, milzu popularitāti 1919. gada rudenī bija piedzīvojusi arī Raiņa sarakstītā poēma “Daugava”.
Rīgas aizstāvēšanas laikā Daugavmala un Vecrīga pārvērtās līdz nepazīšanai. Latvijas armijas karavīri izveidoja pozīcijas ar dzeloņstiepļu joslām un tranšejām Daugavmalas bruģī un vietumis Vecrīgā, kur atradās arī sardzes posteņi. Atrašanās Daugavmalā bija bīstama. Piegādājot ēdienu Daugavmalas ierakumos, nāvējoši tika ievainota Sieviešu palīdzības korpusa brīvprātīgā Elza Žiglevica. Ierakumu apmeklējuma laikā vieglu ievainojumu kājā guvis arī Ministru prezidents Kārlis Ulmanis. Lai pārdrošie un ziņķārīgie vai arī aizdomīgas personas neiekļūtu ierakumu joslā Vecrīgā un Daugavmalā, tika kontrolēti personu dokumenti. Oktobra vidū laikraksti ziņoja, ka par spiegošanu ierakumos Vecrīgā turpat ticis nošauts kāds Latvijas armijas formā tērpies svešinieks.
Laiku pa laikam gan viena, gan otra karojošā puse pretinieka virzienā raidīja artilērijas uguni, Bermonta armija veica arī vairākus uzlidojumus. 10. oktobrī “Brīvā Zeme” rakstīja: Daugavmalā pie Dzelzs tilta “mūsu kareivji guļ, kur katram omulīgāki un skatās pāri Daugavai uz otru pusi, no kurienes vācieši ber ar ložmetējiem. No rīta, apmēram pulksten 9, viņi atklāja stipru ložmetēju uguni, apšaudīdami augstāko namu logus. Bij momenti, kad lodes bira kā krusas vētra pret logu. No Daugavmalas tirgus mūsu ložmetēji atklāja uguni un drīzi vien nosvilpēja lielgabalu lode, kura ar lielu troksni sprāga taisni miltu tirgū.” Pēc 10. oktobra apšaudes kādu laiku kļuva mazāk intensīvas, bet tad atjaunojās. Daudzi nami Vecrīgā cieta haotiskā apšaudē 17. oktobrī un iepriekšējā naktī.
Daugavas krastmalas apbūve vietām bija pārvērtusies par drupu kaudzi. Kā rakstīja prese – “nabaga tirgussievām un atkalpārdevējiem [Daugavmalas tirgū] būs grūti sameklēt kopā savus izsvaidītos galdus”. Vecrīgas pusē visvairāk cietušas bija ēkas posmā starp mūsdienu Akmens tiltu un dzelzceļa uzbērumu. Vienu no vissmagāk cietušajiem Daugavmalas namiem bija sagrāvusi Bermonta armijas lidmašīna. Uz pils pusi postījumu bija mazāk, bet pati Rīgas pils gan bija kļuvusi par apšaudes mērķi; viens no ienaidnieka lādiņiem, kas krita netālās Anglikāņu ielas stūrī, arī prasīja trīs civiliedzīvotāju dzīvības. Tāpat stipri sašauta bija arī mūsdienu Latvijas Bankas ēka. Tam par iemeslu, iespējams, bija kopš Andrieva Niedras valdības laikiem palikušais uzraksts “Lettlands Regierung” jeb “Latvijas valdība” uz fasādes, kas ienaidniekam lika to noturēt par svarīgu namu, un uz to tēmēt artilērijas uguni.
Laikraksts “Brīvā Zeme” 1919. gada 14. oktobrī rakstīja, ka pie pils atrodam “pat namus ar gandrīz viscauri veselām logu rūtīm. Bet par to pils mūri dabūjuši pamatīgus triecienus. Kāds koks nosists pie zemes. Tornis it īpaši ir bijis vācu šāvienu mērķis, bet karogs plivinās kā plivinājies”.
Prese ziņoja, ka pie Valdemāra ielas “visvairāk laikam cietis valsts bankas nams, kur no Niedras laikiem augšā lieliem – varbūt arī no ienaidnieka nometnes saredzamiem – burtiem uzrakstīts: “Lettlands Regierung”. Bankas nama frontes pusē saskaitāmas 8–9 šāvienu vietas, dažas bumbas gājušas pa logiem iekšā, arī tur nodarīdamas postījumus”.
