Divdesmit gados, kopš veidoju raidījumu “Ielas garumā”, Gulbenei vairākkārt nācies braukt cauri, bet pilsētas centrs ar lielākoties padomju gados būvētām mājām manu interesi neraisīja. Tiesa, bija iznācis vizināties ar romantisko mazbānīti, kas kursē no Gulbenes uz Alūksni, bet pati pilsēta palika “aizslēgta.” Bija gan dzirdēts un lasīts par Vecgulbenes un Jaungulbenes muižām, bet tās negadījās pa ceļam, un nekādi nespēju arī atcerēties, vai kādā no daudzajiem ceļojumiem pa Latviju jelkad esmu tur bijusi.
Ierosme šopavasar filmēt Gulbenē atkal saistās ar mazbānīti, bet, parunājot ar gulbeniešiem, radās ideja par vēl vienu stāstu – Vecgulbenes muižas kompleksu. Novada muzejā, kas atrodas agrākajā muižas oranžērijā, sākām šķetināt muižas vēsturi un gulbeniešu atmiņas, un es pamazām sapratu, kāpēc Gulbenes skaistākā vieta manā apziņā ir “baltais plankums.”
Krūmiem aizaudzis nostūris
“Mans ceļš uz Gulbenes rajonu atveda 1981.gadā un es te katru dienu braucu garām ar autobusu, bet, godīgi sakot, skats uz šo pusi negriezās, “stāsta Astrīda Vilciņa, bijusī skolotāja un ilggadīga Gulbenes Tautas teātra aktrise.
“Te bija krūmiem aizaudzis, nepatīkams nostūris, bet pakalnā visā postažas krāšņumā pacēlās Baltā pils. Tagadējā muzeja ēkā atradās armijas daļa un nudien neatceros, ka kāds būtu ieminējies par parku.”
Astrīdai piebalso arī Gulbenes iedzimtie, kas atceras gan drūmo apkārtni, jo paši pilsētnieki parkā bija ierīkojuši atkritumu izgāztuvi, gan biedējošo taku, kas no Sarkanās pils, kur atradās mūzikas skola, veda garām padomju armijas daļai un toreiz vēl pusapdzīvotajai Baltajai pilij. Barona zirgu manēžā, kas esot bijusi pirmā slēgtā manēža visā Baltijā, gadu desmitiem atradās sporta skola un bija ierīkoti dzīvokļi, tāpat kā agrākajā kalpu mājā.
“Man tētis stāstīja, ka te visapkārt bija desmitiem šķūnīšu,”piebilst Alīna Kirijenko, gados jauna gulbeniete, kura uzaugusi kalpu mājā . “Es atceros dārzus, liepas un krūmiem aizaugušo parku, kurā vietām auga meža zemenes. Kā bērni mēs te skraidījām un spēlējāmies, mums patika, bet reizēm man tomēr bija kauns, ka dzīvoju šeit. Tikai ap kādu 2007.gadu sākās pārmaiņas. Tagad, strādājot muzejā, uzzinu arvien vairāk un lepojos ar muižas kompleksu.”
Faktiskais Gulbenes centrs teju gadsimta garumā
Vecgulbenes muiža gandrīz 100 gadu garumā bija Gulbenes faktiskais centrs, bet muižas laukos pēc Agrārās reformas pamazām sāka veidoties un attīstīties Gulbenes miests, kas pilsētas tiesības ieguva 1928.gadā.
Muižas saimnieciskais uzplaukums sākās 1802.gadā, kad to savā īpašumā ieguva fon Volfu dzimta, kurai Vidzemē piederēja 36 muižas. Viņu laikā uzceltas Baltā un Sarkanā pils, ierīkoti vairāki parki ar mākslīgi veidotiem uzkalniem un dīķiem, bet pāri Garā kalna nogāzei, ceļam un Krustalīces gravai vedis skaists kokgriezumiem rotāts gaisa tilts.
No plēstiem akmeņiem un sarkaniem ķieģeļiem uzbūvētas pamatīgas lopu un aitu kūtis, ko rotā grezni bareljefi, un zirgu manēža. Muižas kompleksā bijusi siernīca, alus brūzis, dzirnavas, ķieģeļceplis, klēts, krogs, kalpu mājas, oranžērija, pasta un telegrāfa ēka un zobārsta/ sardzes māja. Lielākā daļa ēku saglabājušās līdz mūsdienām, kaut gan abas pilis tika smagi izpostītas 1905. - 1907.gada revolūcijas laikā.
“Kādēļ pilis tika dedzinātas, īstas atbildes nav, tas vēl būtu kārtīgi jāizpēta,” saka muzeja vēsturniece Ineta Bauere. “Pēdējais īpašnieks Heinrihs fon Volfs nomira jau 1897.gadā, viņa sieva Marisa vēl agrāk, Heinriha māsa Izabella fon Cepelīna bija aizprecējusies uz Vāciju, bet muižu tolaik esot pārvaldījuši radinieki. Klīst runas, ka šie muižnieki bijuši diezgan nežēlīgi. Bet Izabellas un Heinriha tēvs Rūdolfs kādā vēstulē ne visai glaimojoši izsakās arī par sava tēva Gotlība fon Volfa valdīšanas metodēm. Iespējams, ka naida saknes meklējamas jau tajos laikos”.
Varas maiņas
Revolūcijas laikā vispamatīgāk cieta Baltā pils (celta 1840.gados, pārbūvēta 1859.gadā), ko arhitektūras pētnieki uzskata par vienu no skaistākajām neorenesanses pilīm Baltijā. Tika izpostīti pils interjeri, bojā gāja milzīgā bibliotēka un mākslas priekšmetu(arī Venēcijas stikla) kolekcija, tika izvazātas greznās mēbeles. Jaunu slogu pilij uzkrāva cara atsūtītā soda ekspedīcija - t.s. “melnā sotņa”, kas pils pagrabos spīdzināja revolucionārus, bet daudzus turpat pie pils nošāva.
Taču pašus drūmākos laikus Vecgulbenes muiža esot piedzīvojusi no 1918.gada decembra līdz 1919.gada maijam, kad padomju vara Vecgulbenē izveidoja Malienas apriņķa centru. Baltajā pilī un muižā iekārtojās lielinieku iestādes, arī asiņainais Malienas revolucionārais tribunāls, kas piespriedis vairāk nekā 200 nāvessodu. Tribunāla sēdes esot noturētas baznīcas altāra daļā, bet cilvēki tikuši spīdzināti pils pagrabos.
Starpkaru periodā muižas kompleksu pārņēma neatkarīgā Latvijas valsts un pils tika nodota 7.Siguldas kājnieku pulka rīcībā. Tur esot atradies bataljona štābs un bijuši ierīkoti arī virsnieku dzīvokļi. Manēžā, kur barons Rūdolfs fon Volfs loloja savus no Austrumiem atvestos rikšotājus, 20.-30.gados tika iekārtota garnizona zāle un notika svinīgi pasākumi, arī pirmais kinoseanss Gulbenē. Sarkano pili, ko Henrihs fon Volfs savulaik bija dāvājis mīļotajai sievai Marisai – Marijai( dzimusi fon Etingena), 20.gados pārbūvēja un pielāgoja skolas vajadzībām.
Pilī ierīko dzīvokļus
Pēc kara, kad Gulbenē atgriezās padomju okupācijas vara, agrākā baronu ligzda tika nesaudzīgi pielāgota jaunās varas vajadzībām, bet Baltajā pilī izmitināja kara bēgļus galvenokārt no Krievijas. Par dzīvi pilī savā kursa darbā liecības apkopojusi Latvijas Universitātes Sociālo zinātņu fakultātes studente Solvita Priedīte.
“Cilvēki bija ļoti atsaucīgi un daudz ko izstāstīja,” atceras Solvita. “Pilī kādu laiku bijuši pat 35 dzīvokļi, tiesa, dzīvojuši arī pagrabos, taču tur bijis silti. Kurinājuši ar malku, ūdeni nesuši no netālās akas, bet reizi nedēļā gājuši mazgāties uz pirti. Pils tikusi apdzīvota līdz kādam 1988.gadam, [kad] pašvaldība nolēma pilī iekārtot muzeju. Tomēr daži tur mitinājušies pat līdz deviņdesmito gadu vidum.”
Muzeja darbinieki gan piebilst, ka pēdējie jau bijuši t.s. nelabvēlīgie īrnieki. Kad atjaunota Latvijas valsts, aizgājusi padomju armija un pēdējie īrnieki no pils izlikti. Tad pils ar Valsts kultūras pieminekļu inspekcijas gādību iekonservēta. Vietējie kultūras cilvēki palīdzējuši muzejam muižas kompleksu apdzīvot. Rīkojuši pasākumus, spēlējuši izrādes, bet Baltās pils pagrabos veidojuši teatralizētus uzvedumus, tā mēģinot pievērst sabiedrības uzmanību, lai kopā izdomātu, kā pilij palīdzēt atdzimt.
Sākas atdzimšana
Muzejs renovētajā oranžērijā iekārtojies 2001.gadā, bet Sarkanā pils un daļa parka visu laiku atradās pašvaldības pārziņā. 2005.gadā Gulbenes pilsētas dome Balto pili un daļu parka un vēl dažas ēkas pārdeva uzņēmējiem no Valmieras. Jaunie saimnieki ar sparu ķērās pie ēku renovācijas. Paveikts tika daudz – atdzima manēža, lopu kūtis un siernīca, iztīrīja un labiekārtoja parku. Vienīgi Balto pili tā arī nepaguva atmodināt, jo uzņēmīgie saimnieki 2017.gadā īpašumu pazaudēja un to pārņēma banka. Gulbenes pašvaldība iegādājās bruģētos laukumus pie oranžērijas, keramikas darbnīcu un dārznieka mājas pamatus, kā arī Rūdolfa parku, bet pārējo atpirka privātuzņēmējs no Alūksnes. Manēžā un siernīcā darbojas viesnīca un restorāns, brauc tūristi, bet Baltajai pilij pagaidām spēku un līdzekļu nepietiek un tā turpina grūt.
“Kurš gan negribētu redzēt šo brīnišķīgi skaisto pili,” retoriski vaicā Astrīda Vilciņa. “Ar to lepotos ne tikai mēs, tas būtu visas Latvijas lepnums. Mums jau ir savs lepnums – Stāmerienas pils, bet, ja vēl būtu Baltā un Jaungulbenes pils, mēs varētu stipri lepoties savā novadā”.
Par Balto pili un visu Vecgulbenes muižas kompleksu vairāk var uzzināt 11. jūnija raidījumā “Ielas garumā”, ko iespējams redzēt “Replay.lv” arhīvā.
* Raksta tapšanā izmantoti vēsturnieku Irinas Zībartes un Inetas Baueres apkopotā informācija un Gulbenes novada vēstures un mākslas muzeja materiāli.
