Vēsturnieces Solveigas Krūmiņas-Koņkovas pētījums saistīts ar PSRS Reliģisko kultu lietu padomes pilnvaroto darbību Latvijā. Tā faktiski bija VDK piesegorganizācija. Baznīcu dzīvi kūrēja profesionāli čekisti. Latvijas Valsts arhīvā publiski pieejamie, līdz šim nepublicētie dokumenti liecina, kā čeka (VDK) manipulēja ar baznīcu. Par katru mācītāju bija lieta, ziņas par netikumiem un pretpadomju uzskatiem. Vervēti ziņotāji no mācītāju vidus. Garīdzniekus, kuri atteicās sadarboties ar padomju varu, pasludināja par ienaidniekiem, apcietināja un notiesāja. Daļa priesteru uzskatīja, ka ir jāsadarbojas ar komunistiem, taču vienīgi ar mērķi - pasargāt draudzes no izpostīšanas.
„Visi šie mēģinājumi izlikties par uzticīgiem padomju varai… Padomju čekisti labi saprata, ka tā bija izlikšanās. Tas bija laika jautājums, kurā brīdī šie vadītāji tiks nomainīti, labākajā gadījumā nomainīti. Tā vai citādi iznīcināti,” saka LPSR VDK zinātniskās izpētes komisijas locekle Solveiga Krūmiņa-Koņkova.
Tika norādīts, kuri mācītāji jāieceļ Latvijas evaņģēliski luteriskās baznīcas virsvaldē.
Slepeni dokumenti atklāj, ka PSRS Reliģisko kultu lietu padomei bijis ambiciozs plāns - katoļu augstākās garīdzniecības vidū meklēti padomju varai lojāli bīskapi, kuri būtu gatavi saraut saites ar Vatikānu un izveidot autonomu padomju katoļu baznīcu.
Romas katoļu baznīcu čekisti īpaši rūpīgi uzmanīja tās sakaru ar Vatikānu dēļ. Valsts drošības ministrija izmantoja baznīcu ārējai izlūkošanai, lai iefiltrētu savus aģentus uzdevumu veikšanai ārzemēs. Arī Latvijas luterāņu un katoļu baznīcas iesaistīšanās PSRS miera piekritēju kustībā 40.- 50. gados faktiski bijis drošības iestāžu labi izstrādāts plāns.
„Pat elementāra bīskapa Stroda telegramma, kurā ir viens teikums - mēs apsveicam miera kustības piekritēju kongresu. Pat tāda tika nosūtīta zināšanai gan Vilim Lācim, gan Valsts drošības ministrijas vadībai. Tas nozīmē, ka nebija nekādas iniciatīvas no pašas garīdzniecības puses,” stāsta Krūmiņa-Koņkova.
Vēlākajos gados reliģisko lietu pilnvarotie ziņojumus sūtījuši LPSR Ministru padomes priekšsēdētāja vietniekam Eduardam Berklavam.
„Ir vismaz viens dokuments, ko esmu redzējusi, kur viņš ar savu roku nodod tālāk rīkojumu pārsūtīt šo informāciju VDK. Viņš varēja to nedarīt. Bet viņš to izdarīja,” atzīst Krūmiņa-Koņkova.
Kā uzsver zinātniece, izpētītie dokumenti neatklāj pilnu ainu, un ar to nepietiek, lai pateiktu, kurš bijis aģents un nodevējs. Vārdi varētu parādīties pašas VDK arhīvā. Taču tā sauktajiem čekas maisiem zinātnieki klāt netiek. Pētnieki vienīgi var rakstīt Satversmes aizsardzības birojam pieprasījumu, vai konkrētu cilvēku lietas ir maisos. Tikai tā var pierādīt vai noliegt saistību ar VDK.
Pilna intervija ar LPSR VDK zinātniskās izpētes komisijas locekli Solveigu Krūmiņu-Koņkovu:
