Par civila ordeņa izveidi Satversmes sapulce sāka spriest jau 1921.gada pirmajā pusē, taču diskusijas bija asas un līdz lēmumam pagāja vēl trīs gadi. “Jau bija nodibināts Lāčplēša ordenis, ko piešķīra Neatkarības kara cīnītājiem, un Satversmes sapulcē sākās debates, ka nepieciešams arī civilais apbalvojums. Bet tolaik daudzi deputāti pret to iebilda, jo uzskatīja, ka demokrātiskā valstī tādi apbalvojumi nav nepieciešami. Atmiņā vēl bija impērijas laiks, kad Krievijas impērija dalīja ordeņus,” stāstīja Ducmane.
Tika tik tālu, ka Satversmes sapulcē pat iesniedza Ozola Vainaga ordeņa dizainu un statūtus.
“Tas bija veidots pēc militāra ordeņa parauga, ar trīs šķirām, kur katru augstāko šķiru varēja saņemt tikai tad, kad bija dabūta zemākā,” piebilda vēsturniece. Tomēr Satversmes sapulce šo priekšlikumu noraidīja.
Vēlāk, kad darbu jau bija sācis jaunās Latvijas parlaments, diskusijas par ordeni atsākās. “Sociāldemokrāti, it sevišķi Bruno Kalniņš, uzstājās pret šāda ordeņa nepieciešamību, kā piemēru minot Šveici, kur nav apbalvojumu. Viņam oponēja izglītības ministrs Gailītis, kurš teica – ir jau skaisti runāt, ka cēli darbi jānes sirdī, nevis uz krūtīm, bet paši labprāt saņem ārvalstu apbalvojumus,” diskusijas 20.gadu parlamentāriešu vidū atstāstīja Ducmane. Turklāt vairāki no kritiķiem vēlāk labprāt saņēma arī Triju Zvaigžņu ordeni.
Pirmos ordeņus “par nopelniem tēvijas labā” piešķīra 1925.gadā, un tos saņēma Valsts prezidents Jānis Čakste un ārlietu ministrs Zigfrīds Anna Meierovics, drīz vien viņiem pievienojās arī Rainis un Kārlis Ulmanis.
Ordeņa meta autors bija tēlnieks Gustavs Šķilters, diplomu zīmēja grafiķis Rihards Zariņš.
Interesants ir fakts, ka līdz pat 1940.gadam ordeņa saņēmējiem pašiem bija jāatlīdzina izdevumi par ordeņa zīmi, un tie nebija mazi.
“Pirmās šķiras ordenis maksāja 150 latu, tas jau bija strādnieka algas apmērā. Otrā šķira maksāja 85 latus, trešā – 35 latus, ceturtā – 22 latus, bet piektā – 20 latus,” uzskaitīja vēsturniece.
Un bija gadījumi, kad apbalvotie atteicās no ordeņa, jo uzskatīja, ka tas ir par dārgu.
Netrūka arī tādu, kuri no ordeņa atteicās citu apsvērumu dēļ. “Piemēram, Eduards Smiļģis pēc ordeņa vienkārši neaizgāja. Starpkaru Latvijā ordeni glabāja divus gadus, un ja šajā laikā to neizņēma, tad to anulēja. Smiļģis vairākkārt tika aicināts ordeni saņemt, bet tā arī pēc tā neieradās. Līdz ar to ordenis skaitās atņemts,” minēja Ducmane.
Politiķis Gustavs Zemgals ordeņus neatzina principā un arī no apbalvojuma atsacījās, bet vēlāk, kļūstot par Valsts prezidentu, viņam ordenis pienācās pēc likuma un nācās to pieņemt. Savukārt komponists Emilis Melngailis norādījis, ka ne jau ordeņa dēļ strādā un nevēlas ar to izcelties citu ļaužu vidū. “Viņš ir teicis, ka neesot kāres “atšķirties no ļaužu kopas ar mantu vai godu”,” piebilda vēsturniece. Bet profesors Pēteris Zālīte uzskatījis, ka ar ordeņa ceturto šķiru viņa nopelni novērtēti par zemu, un tāpēc no apbalvojuma atteicies.
Statistika liecina, ka starpkaru periodā Triju Zvaigžņu ordeni un tā godazīmes piešķīra daudz plašāk nekā mūsdienās. “Piemēram, līdz 1940.gadam piešķīra 8823 ordeņus un 7973 godazīmes. Bet kopš 1994.gada līdz šā gada 5.maijam – tikai 2518 ordeņu un 574 godazīmes, lai gan laika ir pagājis vairāk,” minēja Ducmane. Starpkaru periodā Triju Zvaigžņu ordeni piešķīra daļai Neatkarības kara veterānu, kuri bija pretendējuši uz Lāčplēša ordeni, bet to nesaņēma. Daudz apbalvojumu piešķīra arī Latvijas 10. un 20.jubilejā.
Tā kā ordeni piešķir par nopelniem valsts, sabiedriskajā, kultūras vai saimnieciskajā darbā, saņēmēju loks ir ļoti plašs, un vēsturniece neuzņemas to vidū izdalīt kādas īpašas tendences. “Apbalvoja, protams, izcilniekus. Kad paplašināja saņēmēju loku ar godazīmēm, tad starp apbalvotajiem tiešām varēja redzēt jebkuras profesijas pārstāvi – arī frizierus, amatniekus, citu arodu pārstāvjus – laba darba veicējus... Es pat nezinu, vai bija kāda nozare, kurā nebija šo medaļu,” par starpkaru periodā piešķirtajiem ordeņiem stāstīja Ducmane.
Triju Zvaigžņu ordeni atjaunoja 1994.gada 25.oktobrī un jau pēc divām nedēļām - 1994.gada 7.novembrī - to saņēma pirmie apbalvotie. “Uzskatu, ka tas bija mazliet sasteigti. (..) Pasniedza ceturto un piekto šķiru, jo augstākās šķiras ordeņi vienkārši vēl nebija izgatavoti,” atcerējās vēsturniece.
Pirmo atjaunoto ordeņu saņēmēju vidū bija Vizma Belševica, Andrejs Eglītis, Imants Lancmanis, Juris Rubenis, Leonīds Vīgners.
Atjaunot Triju Zvaigžņu ordeni pēc oriģinālā parauga varēja, pateicoties Latvijas Nacionālā vēstures muzeja krājumam. “Mums ir viss ģenerāla Jāņa Baloža apbalvojumu komplekts, tajā ir arī Triju Zvaigžņu ordeņa augstākā šķira. Ir arī ģenerāla Peniķa ordenis. Tos uzdāvināja viņu atraitnes,” sacīja Ducmane.
Kā muzejam izdevās saglabāt brīvvalsts ordeņus cauri padomju gadiem, Ducmane atbildēja: “Ziniet, mēs nemaz nevarējām glabāt. Bet, pateicoties Ļeņingradas cirka direktoram Kvaskovam, kurš pats bija kolekcionārs. Viņš gāja uz ministriju un izdabūja cauri atļauju, ka mēs Numismātikas nodaļas speciālajā fondā krājam šīs starpkaru Latvijas relikvijas,”
“Bet par to mēs nedrīkstējām runāt. Kad Atmodas laikā mums bija izstāde “Latvija starp diviem pasaules kariem”, kurā mēs šos visus ordeņus parādījām, pat kolēģi no blakus nodaļām brīnījās, ka mums kaut kas tāds glabājas. Ordeņi atradās speciālā seifā,” atklāja vēsturniece.
