«Varakļānu kautiņš»: 1925. gada miesta tracis, kas atbalsojās arī Saeimā

Vairāku gadsimtu garumā Latvijas teritorijā dzīvojuši dažādu tautību cilvēki (krievi, ebreji, vācieši u. c.). Līdzīga situācija Latvijā pastāvēja arī starpkaru periodā. Lai gan lielākoties šīs ikdienas attiecības bija mierīgas, tomēr atsevišķos gadījumos veidojās nesaprašanās un pat konfliktsituācijas. Viens no skaļākajiem šāda veida notikumiem Latvijas sabiedrību pāršalca 1925. gada augustā.

Notikuma epicentrā nonāca neliels miests Latgales rietumu daļā – Varakļāni, kad vietējo ebreju un no Rīgas ieradušos studentu-praktikantu starpā izcēlās plaša mēroga konflikts. Šis notikums nonāca ne tikai vairāku Latvijas preses izdevumu uzmanības centrā, bet arī valsts augstākās likumdošanas varas – Saeimas gaiteņos.

ĪSUMĀ:

  • 1925. gada augustā Varakļānu miestā mācību praksē ieradās LU studenti.
  • Par studentu aizskaršanu aiztur 24 personas; daļa nonāk ieslodzījumā.
  • Ministrs izdod pavēli par ieroču nēsāšanas aizliegumu miesta teritorijā.
  • Par notikušo kautiņu vairāki desmiti liecību; daudzas no tām pretrunīgas.
  • Vietējie apgalvoja, ka attiecības ar ebrejiem neitrālas vai pat ļoti pozitīvas.
  • Neskaidrības par miesas bojājumu izcelsmi un bruņošanās pakāpi.
  • Par uzbrukumu studentiem vainīgas atzina 13 personas, vairumam cietumsodi.
  • Prezidents vairākiem notiesātajiem sodu samazināja vai atlaida pilnībā.
  • Saeimas deputāti "Varakļānu prāvu" izmantoja savās runās un savstarpējās diskusijās.

Apsūdzības versija par situāciju Varakļānos       

Prokuratūra, balstoties uz lietā iegūtajām cietušo personu un liecinieku liecībām, norādīja uz Varakļānu miesta ebreju "kaitniecisko darbību ilgā laika periodā". Ebreji svētdienās traucējuši katoļu baznīcā notiekošos dievkalpojumus, tirgus dienā latviešu pircējiem "rāvuši no rokām iegādātās preces", dzinuši pāri tirgus laukumam savas govis, kuras ēda citu zemnieku vezumos esošo sienu utt. Tāpat viņi ar "necieņu" izturējušies pret vietējo vidusskolu (tās apkārtnē nomīdīja zāli, lauza kokus, kā arī bojāja citus apstādījumus.  Apsūdzības aktā īpaši tika akcentēts, ka vietējo "žīdu nacionālais naids pret latviešiem un Latvijas valsti" [1] sevišķi izpaudās 1925. gada vasarā, kad notika Varakļānu ebreju pamatskolas pamatakmens ielikšanas svētki. Pēc vietējā policijas priekšnieka Antona Lozdas sniegtajām ziņām, ebreju pamatskolas skolnieki esot "kropļotā" latviešu valodā dziedājuši valsts himnu, turklāt tās laikā daļa no viņiem nenoņēma savas cepures utt.

1925. gada vasarā pēc Latvijas Republikas Izglītības ministrijas Pieminekļu valdes norīkojuma Varakļānu miestā mācību prakses ietvaros ieradās Latvijas Universitātes (LU) students Fricis Pēpulis un Rīgas skolotāju institūta audzēknis Arnolds Vestmanis. Viņi prakses laikā apmetās uz dzīvi pie sava kolēģa Grigorija Miķelsona [2]. 

Latvijas Universitātes students Staņislavs Raciborskis

Šajā laika periodā Varakļānos praktiskās iemaņas apguva arī LU studenti Staņislavs Raciborskis, Nikolajs Čakstiņš, Kārlis Spolītis un Jānis Savickis. Viņiem izveidojās nedraudzīgas attiecības ar Varakļānos dzīvojošajiem ebrejiem. Studenti sūdzējās par vietējo ebreju naidīgo attieksmi pret vietējiem latviešiem. Tas izpaudās valsts valodas neizmantošanā, jo ebreji pārsvarā saziņai izmantoja krievu un vācu valodu.

Vietējie ebreji iebraucējus bez iemesla lamājuši par "pašpuikām", "huļigāniem", "studentēm", "šmurguļiem", rādīja dūres un citus nepiedienīgus žestus.

Attiecības pakāpeniski saasinājās. 1925. gada 22. jūlijā students A. Vestmanis  ieradās vietējā policijas iecirknī un ziņoja, ka iepriekšējā dienā tirgotājas Rivkas Lifšicas veikalā kopā ar kolēģiem F. Pēpuli un G. Miķelsonu iegādājušies maizi, kurā atraduši dažādus netīrumus. Pēc administratīvā protokola sastādīšanas Rivka Livšica studentiem savus produktus atteicās pārdot, identiski rīkojies arī gaļas tirgotājs Alters Lifšics, kurš atteicās savu produkciju pārdot studentiem N. Čakstiņam, K. Spolītim un J. Savickim. Viņš savas domas mainīja tikai pēc kārtībsargu aicinājuma.

Nākamā epizode saistās ar studentu neapmierinātību, ka vietējo tirgotavu uzraksti bija noformēti sliktā (pēc studentu izteikumiem – "kropļotā") latviešu valodā. Lai šādas izkārtnes tiktu noņemtas un vainīgie saukti pie likumā paredzētās atbildības, viņi vērsās ar sūdzību vietējā policijas iecirknī. Situācija turpināja eskalēties un radīja spriedzi.

Dienu pirms sadursmes, studentiem vēlu naktī atgriežoties no pasākuma Varakļānu vidusskolas telpās, netālu no miesta policijas iecirkņa iznāca "saķeršanās" ar vietējiem ebrejiem. Miesta kārtībnieks Andrejs Ozoliņš "kašķi" ir novērsis. Ebreji norādīja uz Movša Zelikoviča piekaušanu, taču pēc iepriekš minētā kārtībnieka un studentu teiktā cietušais vainīgo identificēt nav spējis. Pēc šī incidenta studenti saņēma kārtējos draudus tikt piekautiem.

Studentu aizskaršana

No cietušo un atsevišķu liecinieku saņemtās informācijas prokuratūra izveidoja šādu notikumu attīstības gaitu:  1925. gada 16. augusta vakarā Varakļānu miesta tuvumā norisinājās aizsargu organizētā zaļumballe, kuru apmeklēja arī studenti Grigorijs Miķelsons, S. Raciborskis, F. Pēpulis, A. Vestmanis un skolnieks Eižens Miķelsons (G. Miķelsona brālis). Pēc neilga laika visi jaunekļi (izņemot G. Miķelsonu) kopā ar savu draugu, Latvijas Kara skolas kadetu Jāni Līcīti apmeklēja Veitmaņa traktieri pie Varakļānu tirgus laukuma, lai ieturētu vakariņas. Pa to laiku pie traktiera pakāpeniski pulcējās liels skaits vietējo ebreju, kuri bija bruņojušies ar koka rungām, akmeņiem utt. Daļa no sanākušajiem iepriekš apmeklēja zaļumballi. Ap plkst. 7 vakarā traktieri pameta Kārlis un Kristīne Veitmaņi, kā arī Ernests Lange. Sapulcējušies ebreji un vietējais vecticībnieks Neofids Bistrovs interesējās, vai studenti vēl atrodoties ēkas iekštelpās.

Pēc vakariņām studenti atstāja traktieri un devās atpakaļ uz balli, taču viņus no vairākām pusēm strauji ielenca "bruņojušies ebreju pūļi". Students A. Vestmanis brīdināja pūlī esošos cilvēkus, ka uzbrukuma gadījumā tiks ziņots policijai, taču uz to viņš saņēma sitienu ar akmeni. Jaunieši bēga kapličas virzienā. Vairāki no viņiem saņēma sitienus ar koka nūjām, akmeņiem, ķieģeļu gabaliem, ieročiem [3] u.c. priekšmetiem. Uzbrukuma laikā E. Miķelsonam tika pārsista galva, bet F. Pepulim – deguns. Savukārt S. Raciborskis guva galvas traumu, kā rezultātā zaudēja samaņu. Turklāt F. Pēpulis un S. Raciborskis guva traumas, neveiksmīgi pārvarot Varakļānu kapličas žogu. Arī pārējie cietušie saņēma dažādus vieglas pakāpes miesas bojājumus.

Studenti E. Miķelsons, J. Līcītis, F. Pēpulis un S. Raciborskis bēga Kokaru ciema virzienā. Uzbrucēji S. Raciborski panāca kādā ciema pļavā, kur viņu piekāva. Savukārt pārējiem studentiem izdevās paslēpties. Pēc S. Raciborska piekaušanas pūlis izklīda.

Vēlāk, netālu no Kokaru ciema, pļavā atrada dažādas koka nūjas, akmeņus, kiegeļus u.c. priekšmetus. Daļa cietušo ar apkārtējo iedzīvotāju palīdzību nokļuva Varakļānu miesta slimnīcā.

Pēc incidenta Varakļānu policijas darbinieki aizdomās par dalību noziegumā aizturēja N. Bistrovu, Jankeli Milneri, Leizeru Sandleru, Nochumu Vachteli, Iciku Segalu u.c., kopā 24 personas. Daudzi no viņiem apgalvoja, ka nav atradušies uzbrukuma vietā vai tās tuvumā. Vairākus no viņiem uz izmeklēšanas laiku ieslodzīja Rēzeknes cietumā. Pēc incidenta Latvijas Republikas iekšlietu ministrs Eduards Laimiņš (1882–1982) izdeva pavēli par ieroču nēsāšanas aizliegumu miesta teritorijā.

Pretrunīgās liecības, pieņēmumi un baumas

Attēlā Latvijas Universitātes students Arnolds Vestmanis

Par notikušo incidentu lietas izmeklēšanas un tiesas procesa laikā tika saņemti vairāki desmiti liecību. Tomēr daudzas no tām bija pretrunīgas un laika gaitā pat kardināli mainījušās. Tā, piemēram, cietušo studentu vidū nevaldīja vienprātība vietējo ebreju un latviešu attiecību jautājuma sakarā. Vairāki liecinieki savus secinājumus izdarīja uz baumu un pieņēmumu pamata. Piemēram, cietušais A. Vestmanis liecināja, ka jau 11. jūnijā, studentiem ierodoties Varakļānos, "žīdi uz mums ļauni skatījās" [4]. Tika dzirdētas baumas par zemnieku piekaušanu, krāpšanu utt. Turklāt tiesai viņš paskaidroja, ka īsti nezina, kādas ir vietējo ebreju un latviešu attiecības, bet iepriekš apgalvoja, ka uzbrukumā piedalījušās arī sievietes un bērni, kā arī akcentēja "ebreju nicinošo izturēšanos pret vietējiem latviešiem". Cietušajam radusies pārliecība, "ka uzbrucēji žīdi mani gribējuši nogalināt. [5] Tomēr A. Vestmanis nemācēja paskaidrot, vai uzbrucēji vispār uz cietušajiem ir mērķējuši. Savdabīga bija arī A. Vestmaņa piebilde, ka Iciks Segals "viņam iedūris dunci galvā". Līdzīgu viedokli izteica arī E. Miķelsons un J. Līcītis. Savukārt F. Pēpulis apgalvoja, ka Varakļānos 90% [6] iedzīvotāju ir žīdi, dzirdējis, ka sitot zemniekus utt.

Diametrāli pretēju viedokli pauda vietējie miesta iedzīvotāji, kuru vidū vairākumā liecību figurēja atzinums, ka ebreju un latviešu attiecības ir bijušas neitrālas vai pat ļoti pozitīvas.

Turklāt šādu viedokli pauda apdzīvotās vietas "ilgdzīvotāji", kā arī miestā zināmas personības. Piemēram, bijušais vietējās katoļu baznīcas dekāns Vincents Tomašūnas (1867–1948) apliecināja, ka starp ebrejiem un latviešiem domstarpību neesot. Garīdznieka teiktajam piekrita esošais miesta katoļu draudzes vadītājs Staņislavs Vaikuļs (1887–1961). Viņu viedoklim pievienojās arī farmaceits Vasīlijs Pokrovskis (?–1931), kurš uzsvēra, ka "Krievijas laikā attiecības bija labas un arī Latvijas laikā personīgi nekā sevišķa neesmu ievērojis". [7] Viņš arī piebilda, ka atbraukušie studenti izturējušies izaicinoši, lamājušies, ar lamuvārdiem aizskāruši sievietes utt. Līdzīgu viedokli pauda ārsts Alfrēds Šneiders, uzsvērdams, ka attiecības ebreju un vietējo latviešu starpā bijušas labas, bet tās pasliktinājušās pēc studentu ierašanās. Viņi bieži dzēra, provocēja vietējos iedzīvotājus utt. Šādi novērojami izskanēja arī no citu liecinieku puses. Savā ziņā studentu nepatiku pret ebrejiem raksturo studenta G. Miķelsona (jun.) tēva, Varakļānu pareizticīgo baznīcas draudzes mācītāja Grigorija Miķelsona paustā doma, ka "Varakļānu žīdi atrodas uz zema attīstības stāvokļa un fanātiski turas pie savas reliģijas priekšrakstiem”. [8] Ebrejiem pozitīvas liecības sniedza arī miesta valdes pārstāvji Antons Naglis un Eduards Savitskis.

Vairākas personas, galvenokārt vadoties no savas personīgās pieredzes un baumām, akcentēja ebreju slikto attieksmi pret miesta latviešiem. Piemēram, garīdznieks G. Miķelsons (seniors) uzsvēra ebreju nekulturālismu, kā piemēru atceroties šādu gadījumu: "Kad es braucu no stacijas ormanī uz miestu, žīdi-pasažieri lika savas kājas man virsū". [9] Lai gan ar atsevišķiem izņēmumiem, tomēr pamatā šādas ziņas sniedza personas, kuras Varakļānos uz vietas nedzīvoja vai arī darīja to salīdzinoši nesen.

Neskaidrības radīja ārstu atzinumi par nodarīto miesas bojājumu izcelsmi. Mediķis Alfrēds Šneiders tiesai ziņoja, ka pēc incidenta veicis studentu medicīnisko apskati un secinājis, ka vairāki ievainojumi radušies no dzeloņdrāšu žoga, jo ar nazi šādas traumas "nevarot izdarīt". Pretējās domās bija tiesas sēdē pieaicinātais eksperts Daugavpils ārsts Jēkabs Krecers (1886–?). Viņaprāt, tie radušies no "asa griezīga", kā arī "cieta trula priekšmeta" [10], bet ne dzeļoņdrātīm.

Tāpat neskaidrības radīja uzbrucēju bruņošanās pakāpe (ieroču daudzums, koka nūjas, akmeņi, ķieģeļi u.c.). To labi ilustrē Varakļānu iedzīvotājas Annas Bērziņas sākotnējā liecība, ka visiem uzbrucējiem rokās redzējusi kokus, savukārt tiesas gaitā viņa apgalvoja, ka daudziem bijuši ieroči. Neskaidrības radīja uzbrucēju skaits, kas, pēc nopratināto personu teiktā, svārstījies no dažiem desmitiem līdz pat 300 cilvēkiem, galvenokārt, vietējiem miesta ebrejiem.

No liecinieku vidus izskanēja informācija, ka studenti esot "Nacionālā kluba" [11] biedri un iepriekš izplatījuši aģitācijas skrejlapas boikotēt ebreju veikalus. Liecībās figurēja apgalvojums, ka paši cietušie bija alkohola reibumā.

Vēl vairāk, Varakļānu miesta slimnīcas ārsts Iļja Mazikins liecināja, ka policists A. Lozda uzbrukuma vakarā atradies ievērojamā alkohola reibumā. Par to viņam ziņoja slimnīcas darbinieki.

Turklāt tā esot bijusi "regulāra parādība". Šādas ziņas nonāca arī līdz Rēzeknes apriņķa priekšniekam Viktoram Zarānam (1892–1942), kurš lika šo situāciju izmeklēt. Atsevišķas nopratinātās personas šādu informāciju noraidīja.

Starp savdabīgiem apgalvojumiem jāatzīmē A. Vestmaņa teiktais par apsūdzēto N. Bistrovu. Viņš it kā no miesta ebrejiem saņēmis 6000 rubļu, lai nogalinātu studentus. Turpretī Broņislavs Astrovskis apgalvoja, ka izmeklēšanas tiesnesis negatīvas liecības gadījumā draudējis ar astoņu gadu ieslodzījumu. Jāsaka, ka arī šie apgalvojumi, tāpat kā citi pieņēmumi, savu apstiprinājumu tiesas procesa gaitā neguva.

Izmeklēšanas un tiesas gaita, spriedums

Jurists un politiķis Juris Pabērzs

Lietas izmeklēšanu uzticēja Latgales apgabaltiesas Svarīgo lietu izmeklēšanas tiesneša vietas izpildītājam Fricim Austeram (1894–1943). Izmeklēšanas laikā nopratināja 52 personas, savukārt tiesas procesa gaitā – 103. Neviena no lietā apsūdzētajām personām viņiem inkriminētajā noziegumā neatzinās. Visiem aizturētajiem tika uzrādīta apsūdzība, balstoties uz Latvijas Republikas Sodu likuma 122. panta 1. daļas 1. punktu "par dalību atklātā kopsapulcē, vadoties no reliģiskā, cilšu vai kārtu naida un kura rīkodamās savienotiem dalībnieku spēkiem izdarījusi vardarbību pret personu, vai nolaupījusi vai sabojājusi tās mantu".

Lietas izskatīšana notika Daugavpils apgabaltiesā 1926. gada 18.–22. maijā. Kā galveno tiesnesi nozīmēja Latgalē labi zināmo Juri Pabērzu (1891–1961). Apsūdzību uzturēja prokurora biedrs Vilhelms Mucenieks (1905–?). Uz apsūdzēto sola atradās 24 personas. Tiesājamo aizstāvību nodrošināja trīs advokāti – Jūlijs Šmidts, zvērināta advokāta palīgs Izraēls Gornickis, kā arī toreizējais 2. Saeimas deputāts, jurists Maksis Lazersons (1887–1951). Par medicīnas ekspertu pieaicināja ārstu Jēkabu Kreceru.

Iepriekšējā izmeklēšanas laikā cietušajiem veiktās medicīniskās pārbaudes Latgales apgabaltiesas tiesneši atzina par nepilnīgām. Īpaši tas attiecās uz uzbrukumā cietušajiem F. Pēpuli un S. Raciborski. Pretēji apsūdzības izvirzītajam, ka nodarītie miesas bojājumi bijuši smagi, tiesa tos kvalificēja kā vieglus, izņemot E. Miķelsonam, kurš pēc ārsta A. Šneidera atzinuma visdrīzāk tos ieguva no dzeloņdrātīm (vairākās liecībās tās tika pieminētas). Tāpat tiesa, balstoties uz vairāku vietēju iedzīvotāju liecībām, nonāca pie secinājuma, ka pretēji apsūdzībā uzrādītajam starp Varakļānos dzīvojošajiem ebrejiem un pārējiem miesta iedzīvotājiem pastāvējušas normālas attiecības, precīzāk, "nekādas speciāli naidīgas attiecības iedzīvotāju starpā, izņemot ikdienišķas dzīves sīkus incidentus, nav pastāvējušas". [12]

Tiesa secināja, ka "uzbrukums nebūt nav vērsies pret miesta latviešiem vispārīgi, tas ne tikai nav izpleties pa visu miestu, bet nav aizskāris uzbrukumā nejaušus novērotājus un aculieciniekus – arī latviešus". Iepriekš izskanējušie fakti par incidentiem pilsētas vidusskolas apkārtnē un citās vietās ir vērtējami kā "(..) nekulturelo cilvēku nosodāmu un nepieļaujamu rīcību, bet nevis par kāda apslēpta un ilgi lolota nacionāla vai reliģiska naida izpaudumiem (..)." [13] Līdz ar to šis likumpārkāpums nav klasificējams pēc Sodu likuma 122. panta pamata un apsūdzētie ir attaisnojami.

Tomēr uzbrukumā apvainotās personas tika sauktas pie atbildības, balstoties uz Sodu likuma 51., 262. un 469. pantiem. [14] 1926. gada 22. maijā Latgales apgabaltiesas kolēģija paziņoja spriedumu, kurā par uzbrukumu studentiem vainīgas atzina 13 personas.

Viņu vidū 12 tiesājamie saņēma dažāda termiņa cietumsodus (no diviem līdz desmit mēnešiem), savukārt Leizeru Sandleru kā nepilngadīgu personu uz pusgadu nosūtīja uz labošanas un audzināšanas iestādi.

Starp notiesātajiem bija arī Varakļānu miesta valdes priekšsēdētāja Bēra-Pichnusa Švarca (?–1934) dēls Dāvids. Pārējos apsūdzētos tiesa attaisnoja. Neviens no notiesātajiem savu vainu viņiem inkriminētajā noziegumā neatzina. Tika iesniegta apelācijas sūdzība. Tomēr jau nākamā gada novembrī, neilgi pirms valsts svētkiem, Valsts prezidents Gustavs Zemgals (1871–1939) vairākiem notiesātajiem piespriesto sodu samazināja vai atlaida pilnībā.

Politiskā rezonanse un "preses varoņi"

Neilgi pēc incidenta, 1925. gada 25. septembrī, Varakļānos ieradās Saeimas deputāts, partijas "Bund" pārstāvis Noijs Maizels (1891–1952), kurš uzstājās ar runu [15] vietējā ebreju pamatskolā. Vietējais policijas pārstāvis Andrejs Ozoliņš pēc pasākuma savai priekšniecībai ziņoja, ka N. Maizels publiski asi kritizēja valstī pastāvošo iekārtu, norādīja uz policijas iestāžu korumpētību u. c. aspektiem. Tomēr neviens no nopratinātajiem pasākuma apmeklētājiem šos apgalvojumus neapstiprināja. Sniegtajās liecībās iztaujātie norādīja, ka tautas kalps savā runā asi kritizēja Latvijas Nacionālo klubu un tās vadītāja Arveda Berga izvērstās aktivitātes, nodēvējot to par "antisemītisma perēkli".

N. Maizels neklusēja arī no Saeimas tribīnes. 1925. gada 22./23. decembra Saeimas sēdē tautas kalps kritizēja Latvijas presi un labējās politiskās partijas attiecībā uz Varakļānos notikušo: "Tur (Varakļānos – aut. piezīme) grupa studentu, uzaicināta no labās preses, vairākas nedēļas terorizēja, apvainoja vietējos žīdus, pat kādus ievainoja. Un kad, pateicoties policijas bezdarbībai, iedzīvotāji bija nostādīti nepieciešamās pašaizsardzības stāvoklī un uz šī pamata izcēlās kautiņš, koalīcijā ieejošās partiju laikraksti atklāj šinī lietā pilnīgi jaunu parādību – žīdu grautiņu pret latviešiem." [16]

Politiskā spēka "Agudat Israel" pārstāvis Mordehajs Dubins (1889–1956), atbildot uz sava kolēģa N. Maizeļa sacīto teica: "... nav pielaižams, ka tie 5 cilvēki, kas sēd cietumā par Varakļānu notikumiem un netiek izlaisti ne pret kādu drošību, bet tie huļigāni ir brīvībā un var darīt ko grib." [17]

M. Dubins par Varakļānos notikušo runāja arī prāvas iztiesāšanas laikā: "Vienkārši izmeklēšanas tiesnesis Varkļanos visu to lietu saputrojis (..) Pieminētais slavenais izmeklēšanas tiesnesis [18] bija reiz Viļānos iereibušā stāvoklī, sakāvās ar žīdiem un kad pēdējie viņu grib nodot tiesai, tas gāja pie tiem lūgties, lai viņu nesūdz." [19]  Tāpat viņš savā runā apgalvoja, ka kopā ar deputātu Maizeli apmeklējuši Varakļānus. To darījuši arī Iekšlietu ministrijas pārstāvji, un viņi atzinuši, ka notikušajam incidentam bijis vienkārša kautiņa raksturs.

Savukārt 1926. gada 1. jūnijā savā uzstāšanās laikā M. Dubins kritizēja policijas darbu Rīgā un kā piemēru minēja arī Varakļānu gadījumu: "(..) redzat, ja kādreiz Varakļānu žīdi gribēja uzbrukt tiem, kas viņiem uzbruka, tad kas tur iznāca. Gandrīz gribēja piemērot soda likuma 122. pantu. Studenti, kuri uzbruka, tika uzskatīti par godīgiem, bet žīdi par huļiganiem tikai tāpēc, ka gribējuši aizstāvēties pret uzbrucējiem." [20]

Arī pēc tā sauktās "Varakļānu prāvas" iztiesāšanas Saeimas deputāti šo gadījumu izmantoja kā piemēru savās runās un savstarpējās diskusijās. Turklāt tas notika arī no neebreju deputātu puses.

Viens no viņiem bija LSDSP pārstāvis Ansis Rudevics (1890–1974), kurš 1926. gada 22. septembrī, runājot par huligānisma definīciju izteicās: "Tiesu iestādēs ir bijušas vairākas lielas prāvas par huligāniskiem nodarījumiem un citi noziegumi. Tā, piemēram, Varakļānos tika iztiesāta liela prāva par kaušanos starp ebrejiem un latviešu studentiem. Bez šaubām tā ir ļoti bēdīga parādība, ka 5 līdz 6 studenti iebrauc Latgales miestā un izprovocē ar vietējiem žīdu iedzīvotājiem". [21]

Tiesas procesa laikā vairāki Latvijas laikraksti pievērsa lielu vērību lietas atspoguļojumam. Lielākā daļa no tiem norādīja uz etnisko naidu un īpaši smalkā analīzē neiegrima. Vairums izdevumu atspoguļoja "oficiālo versiju" (cietušo un apsūdzības), ka ebreji uzbrukuši studentiem un tos piekāvuši. Vēl vairāk, lielākā daļa no tiem informāciju pasniedza vienpusēji un pat tendenciozi. Piemēram, "Daugavas Vārds" pauda spekulatīvu viedokli, ka "ļaudis nav gribējuši saprasties un neiecietība gruzdējusi divu tautu kopās no laika gala". [22] Arī turpmākajos izdevumos laikrakstā bija vērojama asa kritika ebreju minoritātes virzienā. Savukārt pēc sprieduma pasludināšanas "Daugavas Vārds" rakstīja, ka spriedums bija "humāns" un "žīdu prese mēģinājusi "sajaukt kārtis" un lietas gaitu nostādījusi citādā gaismā". [23] Viens no galvaspilsētas laikrakstiem "Latvijas Kareivis" pamanījās uzbrucējus nosaukt par "bandu" un apgalvoja, ka "žīdi jau pirms 16. augusta terorizējuši vietējos zemniekus (..)." [24] 1926. gada 18. maija Saeimas sēdē preses nostāju asi kritizēja sociāldemokrāts A. Rudevics, sacīdams: "Es domāju, ka te tik daudz faktu nevajadzēs, ja to lietu objektīvi noskaidrotu. Un mēs nebūsim tie, kas nostāsies uz šī šovinistiskā viedokļa un domā tā, ja reiz tur ir žīdi iepīti, tad taisnība te katrā ziņā ir latviešiem." [25]

Sergeja Civinska karikatūra “Cilšu cīņa un “reliģiozais naids” Varakļānos

Viens no retajiem izņēmumiem bija Rīgā iznākošais periodiskais izdevums "Segodņa", kas veltīja plašus rakstus ne tikai pašam notikumam, bet arī rakstīja par Daugavpils apgabaltiesā notiekošo procesu, pie tam nereti norobežojoties no savu kolēģu pieņemtā "klišejiskā rāmja". Tajos laikraksts atspoguļoja notikušo gan no cietušo, gan apsūdzēto skatupunkta, detalizēti aprakstot arī Daugavpilī notiekošo tiesas procesa gaitu. Šādas kvalitatīvas reportāžas sekmēja divu laikraksta speciālkorespondentu B. Orčkina un I. Jefomova operatīvais darbs. Vienā no saviem numuriem avīzes autori ievietoja Sergeja Civinska (1895–1941) radīto sarkastisko karikatūru, kurā viņš parodēja cietušo un dažu liecinieku pausto domu, ka Varakļānos "valda cilšu karš un reliģiozais naids". "Segodņa" darbinieki ziņoja arī par pastiprināto ārvalstu žurnālistu interesi saistībā ar notiekošo Daugavpilī. Laikraksta žurnālists B. Orčkins neslēpa, ka vairāki prokuratūras apsūdzības aktā iekļautie pārmetumi Varakļānu ebreju virzienā "izraisījuši smieklus". Izdevums pauda viedokli, ka lietā ir ļoti daudz pretrunīgu liecību.

Savā noslēdzošajā rakstā 23. maijā I. Jefomovs rakstīja, ka pēc sprieduma pasludināšanas daudzu apsūdzēto sejā "redzama neizpratne un sašutums" par acīmredzami bargo spriedumu.

Līdzīgas emocijas valdīja arī pie tiesas zāles sapulcējušos cilvēku vidū.

"Varakļānu prāva" pamatīgi saviļņoja Latvijas sabiedrību. Pats incidents neapšaubāmi aktualizēja ebreju un latviešu attiecības, kas starp abām tautām vērtējamas kā normālas. Kopumā notikušais drīzāk jāvērtē kā vienkāršs kautiņš, kas vairāku personu iespaidā un nekvalitatīvas izmeklēšanas rezultātā negaidīti pārrauga sakāpinātā preses un atsevišķu indivīdu uzpūstā "drāmas burbulī".

                                                                                                                        

[1] LNA LVVA, 1612. f., (Latgales apgabaltiesa). f., 14. apr., 18. l., 5. o. p. lp.

[2] Varakļānu pareizticīgo draudzes mācītāja Grigorija (sen.) Miķelsona dēls.

[3] Šajā sakarā jāizceļ cietušā S. Raciborska iepriekšējās izmeklēšanas laikā Varakļānu policijas iecirkņa priekšniekam A. Lozdam teiktais, ka uzbrukuma laikā viņš esot sašauts, lai gan pārbaudes laikā Varakļānu slimnīcā nekas tamlīdzīgs netika konstatēts.

[4] LNA LVVA, 1612. f., (Latgales apgabaltiesa), 14. apr., 18. l., 508. o. p. lp.

[5] Turpat, 509. lp.

[6] Pēc 1925. gadā veiktās Tautas skaitīšanas datiem ebreji sasniedza 67,6% jeb 1356 cilvēkus no Varakļānu iedzīvotāju kopskaita.

[7] LNA LVVA, 1612. f., (Latgales apgabaltiesa), 14. apr., 18. l., 518. lp.

[8]  Turpat, 515. o. p.

[9] LNA LVVA, 1612. f., (Latgales apgabaltiesa), 14. apr., 18. l., 516. lp.

[10] Turpat, 511.–512. lp.

[11] Latvju Nacionālais klubs (LNK) bija radikāli nacionāli noskaņota organizācija, kura iebilda pret valsts toleranto politiku pret Latvijā dzīvojošajām minoritātēm, kā arī uzstāja uz parlamenta varas samazināšanu un prezidenta pilnvaru paaugstināšanu. Pēc dažādiem incidentiem (tostarp 1925. gada 15. februārī notikušās ebreju skolnieka Aleksandra Masaka slepkavības) to slēdza.

[12] LNA LVVA, 1612. f., (Latgales apgabaltiesa), 14. apr., 18. l., 552. lp.

[13] Turpat, 552. o. p. lp.

[14] Šie panti bija saistīti ar noziegumu, kuru paveikušas vairākas personas, tāpat sabiedriskā miera traucēšanu un miesas bojājumu nodarīšanu (skat. Ehlerss, H., Lauva, J. (sast., 1930). "1903. gada 22. marta Sodu likumi. Tulkojums ar paskaidrojumiem un ar motīviem par Latvijas valdības laikā izdotiem grozījumiem. 3. izdevums". Rīga: Tieslietu ministrijas sevišķā komisija, 22., 76., 117. lpp.). 

[15] Pēc aculiecinieku sniegtās informācijas, N. Maizels runāja jidišā.

[16] Kārkliņš, H. (sast., 1925). "Latvijas Republikas II. Saeimas stenogrammas. I. sesija." Rīga: Latvijas Republikas Saeima, 224. lpp.

[17] Turpat, 226. lpp.

[18] Domāts Rēzeknes apriņķa 4. iecirkņa izmeklēšanas tiesnesis (?) Berķis. Rēzeknes 2. iecirkņa palīgs šādas liecības noraidīja, taču apstiprināja, ka 7. augustā Viļānos uz ielas notika asu vārdu apmaiņa starp trim vietējiem ebrejiem un no Varakļāniem atbraukušo studentu (Kārli – aut. piezīme) Spolīti. Incidents noslēdzās bez fiziska spēka pielietošanas.

[19] Kārkliņš, H. (sast., 1926). "Latvijas Republikas II. Saeimas stenogrammu satura rādītājs. Ārkārtējā un III. sesija." Rīga: Latvijas Republikas Saeima, 619. lpp.

[20] Turpat, 810. lpp.

[21] Kārkliņš, H. (sast., 1926). "Latvijas Republikas II. Saeimas stenogrammu satura rādītājs. Ārkārtējā un IV. sesija." Rīga: Latvijas Republikas Saeima, 27. lpp.

[22] Varakļānu lieta. "Daugavas Vārds". 22.05.1926., 1. lpp.

[23] Spriedums Varakļānu lietā. "Daugavas Vārds". 29.05.1926., 3. lpp.

[24] Varakļanu prāva. "Latvijas Kareivis". 23.05.1926., 6. lpp.

[25] Kārkliņš, H. (sast., 1926). "Latvijas Republikas II. Saeimas stenogrammu satura rādītājs. Ārkārtējā un III. sesija." Rīga: Latvijas Republikas Saeima, 625. lpp.

Ar šo un vēl daudziem citiem Latgales 20. gadsimta stāstiem var iepazīties grāmatā Purinaša, L., Strods, K. "Laikmeta nospiedumi: 20. gadsimta Latgales stāsti. Rēzekne: "Hronologeja"", 2020.

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Vairāk

Svarīgākais šobrīd

Vairāk

Interesanti