Ministerium für Staatssicherheit (MfS), Staatssicherheitsdienst, iestāde, kas vairāk pazīstama ar nosaukumu Stasi (latviskā izrunā – Štāzī), bijušajā Austrumvācijā (Vācijas Demokrātiskajā Republikā, VDR) būtībā bija SEPG (Vācijas Sociālistiskās vienības partijas) slepenpolicija un galvenais instruments komunistiskās diktatūras uzturēšanai, kā arī nodarbojās gan ar iekšzemes, gan ārzemju izlūkošanu un spiegošanu.
Kopumā 1989. gadā šajā iestāžu konglomerātā darbojās ap 91 000 pilna laika darbinieku un – šeit skaitļi variē – starp 110 000 un 189 000 tā dēvēto neoficiālo darbinieku. Termins, ko lietoja līdz 1968. gadam, bija – slepenais informators. 1990. gada martā tika pieņemts lēmums Štāzī likvidēt.
Dokumentu atjaunošana gausa
Štāzī dokumentus centās iznīcināt, talkā ņemot gan papīra smalcinātājus, gan papīra dzirnavas, bet beigās plēšot pat ar rokām. Steigā saplēstās aktis tika sabāztas aptuveni 16 000 maisos, kurus pilsoņu tiesību aktīvistiem izdevās no iznīcināšanas saglābt. Taču vēl aizvien, līdz pat šodienai, saplēsto dokumentu atjaunošana daudz uz priekšu nav pavirzījusies.
Neskatoties uz piešķirtajiem naudas līdzekļiem un digitalizācijas programmām, dokumentu atjaunošanas process norit tik gausi, ka daudzi cietušie sākuši bažīties, vai vispār būs iespējams sagaidīt skaidrību daudzos jautājumos.
Saglābtās Štāzī aktis tika steigā saplēstas ar rokām, katrā maisā atrodas aptuveni 2500 līdz 3500 strēmelēs saplēsti fragmenti, pēc ekspertu aplēsēm, aptuveni 400 līdz 600 miljoni papīra drisku, kas veido 40 līdz 50 miljonus rakstāmpapīra lapu.
Lielākā daļa šo maisu 1995. gadā tika aizvesta uz Bavāriju, kur tagadējā Bēgļu un migrācijas pārvaldē tika uzsākts aktu atjaunošanas darbs. Uz lieliem galdiem vidēji no viena maisa tika izklātas 3000 papīra driskas, kuras mēģināja atkal sarežģītā atsevišķu fragmentu salikšanas gaitā atjaunot. Process bija neparasti darbietilpīgs. Pagājis ievērojams laiks, bet līdz šai dienai izdevies saglābt tikai mazu daļu – priekšā vēl vismaz 45 miljoni saplēstu dokumentu aptuveni 15 500 maisos.
2008. gadā Vācijas parlaments deva rīkojumu Fraunhofera institūtam attīstīt iekārtas, kas spētu ar automatizētiem paņēmieniem elektroniski atjaunot datus. Tika izstrādāta programma “ePuzzler“, ar kuru sāka skenēt dokumentus Berlīnē, uz kurieni tika nogādāti pirmie 400 maisi.
Cilvēkiem dokumenti ir vajadzīgi
Pēdējos 27 gados kopš Austrumvācijas sabrukšanas ar saglabāto Štāzī dokumentu palīdzību vien izdevies panākt daudzu notiesāto cilvēku reabilitāciju. Joprojām daudzi pieprasa tiesības ieskatīties saglabātajos dokumentos – Meklenburgā-Priekšpomerānijā pagājušā gada laikā šādu prasību iesniedza aptuveni 1000 cilvēku. Daži tikai tagad cer uzzināt faktus no savas “iepriekšējās dzīves”. Citi cer, ka būs beidzot atrasti jauni dokumenti. Saskaņā ar likumā paredzētajiem upuru atlīdzības noteikumiem 2019. gada beigās iestāsies atlīdzības un reabilitācijas pieprasījumu noilgums.
Lai saņemtu atlīdzību par veselībai nodarītajiem kaitējumiem, kuru cēlonis meklējams jau agrā bērnībā, ir nepieciešami pierādījumi, kurus daudzi cer atrast slepenā dienesta dokumentos.
Taču cerības nav gluži pamatotas – šī gada sākumā Štāzī dokumentu centra – Bundesbeauftragter für die Stasi-Unterlagen (BStU) – vadītājs Rolands Jāns izteicās, ka pašreiz nekāda virtuāla rekonstrukcija nenotiek. Faktiski dokumentu digitalizācija ir apstādināta.
Tāpēc vairāki Štāzī dokumentācijas iestādes nodaļu pilnvarotie aicinājuši vēl šī gada sākumā veltīt vislielākās pūles maisos savākto papīra strēmeļu virtuālajai rekonstrukcijai. Pirms četriem gadiem – 2014. gadā – bija noslēdzies Berlīnes Fraunhofera institūta restaurācijas darbs – no apsolītajiem 400 maisiem pilnībā tika apstrādāti tikai 23. Iemesls tam bija tīri tehnisks – izrādījās, ka parastie skeneri ar šo digitalizācijas darbu nespēj tikt galā. Atziņa noveda pie procesa apturēšanas, un uzreiz sāka runāt par iespējamu politisko spiedienu.
Vācijas parlamenta zemju kameras – Bundesrāta – juridiskā komisija tikai tagad ir nākusi pie slēdziena, ka valdībai ir jārada priekšnoteikumi, lai atceltu reabilitācijas noilgumu Austrumvācijas diktatūras politiskās vajāšanas upuriem.
Paredzēts, ka arī pēc 2019. gada ir jābūt iespējai “pārbaudīt valsts pārstāvju iesaistīšanos valdības nodarītajā noziedzīgajā netaisnībā Austrumvācijā”.
