Valmieras Brīvības iela – agrāk nomale, tagad daļa no prestižā Burkānciema

Ir darba dienas rīts, un no Brīvības ielas cilvēki dodas savās gaitās uz darbu, bērnudārzu, skolu, lai vakarā atkal te atgrieztos. Ražotņu vai iestāžu te nav, pāris veikali, katrs savā ielas galā, un privātmājas. Vienā no tām mīt arī valmierietes Ilzes Kalniņas ģimene. Viņa stāsta, ka viņas meita ir ceturtā paaudze šajā mājā.

"Mans vecaistēvs ir to māju uzbūvējis, bet dzīvojis tur ir vēl arī mans vecvectēvs kādu brīdi, kurš tur ir tai laikā kazas ganījis, cigoriņus bremelējis, jo tad, kad tās mājas cēla Burkānciemā un tajā Brīvības ielas gabaliņā, mums bija pirmās. Tas bija ap 30. gadu pagājušajā gadsimtā. Nu, tur ir bijusi tāda smuka saimniekošana, varētu teikt, ka Valmieras lauki," atzīst Ilze Kalniņa.

Arī Jāņa Rozīša vecvectēva celtā māja ir pašā Brīvības ielas malā. Viņš tajā ir ceturtā paaudze, Jānim par šo ielu visspilgtākās atmiņas ir no bērnības.

"Satiksme nebija tik liela, mašīnu nebija tik daudz, un mēs mierīgi ziemā ar slidām laidām pa ielu, un tā bija kaut kāda burvība. Tā bērnības maģija, ko es atceros, un ar to man laikam asociējas Brīvības iela, ar puikas gadiem."

Gan Ilzes Kalniņas, gan Jāņa Rozīša pieminētais, ka te savā laikā bijuši Valmieras lauki, tad arī ir pamats tam, kāpēc šis rajons vēlāk ieguvis savu nosaukumu – Burkānciems. Tātad Brīvības ielas apkaime bija Valmieras nomale, bet, zinot, ka citviet, piemēram, Rīgā, Brīvības iela ir centrālā iela, rodas jautājums, kāpēc Brīvības iela ir tieši te.

Valmieras muzeja direktorei Ivetai Blūmai ir pat vairāki skaidrojumi. Viens saistīts ar nacionālo pacēlumu, kāds tolaik valdīja Latvijā, otrs – ar Brīvības cīņām: "1919.gada janvārī Valmieras teritorija bija zem lieliniekiem līdz pat maija beigām. Kad šo teritoriju atbrīvoja no lieliniekiem, 3. igauņu divīzija un Ziemeļlatvijas armijas daļas ienāca no Igaunijas puses, domājams, pa šo  teritoriju."

Šodien, vērojot nesteidzīgo ritmu klusajā un mierīgajā Burkānciemā, neticami šķiet, ka pirms 13 gadiem te risinājās notikumi, par kuriem var teikt – vismazākā dzirkstele būtu bijusi liktenīga ne vien Burkānciemam, bet arī Valmierai.

Netālu no šī privātmāju rajona atrodas maģistrālais gāzes vads, un toreiz naktī no 15. uz 16. aprīli bija notikusi tā avārija, kas pilsētai draudēja ar gāzes eksploziju. Vēl tagad Burkānciemā atceras šo nakti.

To, ka sekas varēja būt traģiskas un pat neparedzamas, apstiprina arī Valsts ugunsdzēsības un glābšanas dienesta Vidzemes brigādes komandieris Jānis Skrastiņš: "Mazākā dzirkstele, un tur no tiem apkārtnes iedzīvotājiem un glābējiem būtu melnas čupiņas palikušas pāri, jo, protams, tur viss bija, atvainojos, gāzes mākonī."

Toreiz traģēdija gāja secen, un šodien var teikt, ka Burkānciems un Brīvības iela dzīvo savu privātmāju rajona dzīvi. Tās iedzīvotāji Ilze Kalniņa un Jānis Rozītis vērtē, ka laika gaitā te tomēr ļoti daudz kas ir mainījies.

"Nu gadi desmit tie ir noteikti atpakaļ. Es no kaut kurienes atlidoju, un man bija koferis ar ritenīšiem, un es to koferi ar ritenīšiem varēju pilnīgi mierīgi līdz savai mājai atvilkt, jo bija uzlikts bruģis. Manā bērnībā un vēl kādus 20 gadus atpakaļ Brīvības ielā bija pašu iestaigātās taciņas; tā kā tagad jau principā sakārtota iela," atceras Ilze Kalniņa.

"Es gribētu teikt, ka tā ir ļoti krasi mainījusies. Satiksme ap pieciem ir nežēlīga, nu tur vairs nevar paslidot pa ielu ar slidām gluži. Nu tas jau sanāk, ka tas ir viens no prestižiem rajoniem, kur dzīvot," secina Jānis Rozītis.

Katram no Brīvības ielas iedzīvotājiem jau ir arī savs vērtējums, kas saista ar šo vietu, Ilze Kalniņa atzīst, ka viņai būtiski ir sajūta, ka tās ir viņas dzimtas mājas:

"Ja tās mājas ir ceturtajā paaudzē, tad tā apziņa ir tāda, ka nevis tikai tā māja vai tā iela, bet ka tā apziņa ir tāda, ka latviešu literāti to ir pateikuši daudz spilgtāk, ka tiešām stāsts ir par taciņām, par kociņiem, kurus ir stādījuši tavi senči un kur ir staigājuši tavi senči."

Jānis Rozītis, kurš daudz ceļojis pa pasauli, savukārt atzīst, ka šo piederības sajūtu visvairāk izjūt, esot tālumā. "Kad tu atbrauc atpakaļ, tāds tomēr miers iestājas iekšā, ir kaut kāda harmonija. Kaut kāda maģija jau šeit ir, kaut kā velk atpakaļ uz to Burkānciemu."

Raksturojot šo vietu un Brīvības ielu, Valmieras muzeja direktore Iveta Blūma, kura pati arī ir Burkānciema iedzīvotāja, secina – īsti latvisks pilsētas kvartāls, kurš tomēr nav zaudējis savu sākotnējo būtību.

"Burkānciems ir tāds kārtīgs latviešu ciems, vismaz katrā ziņā mantojis daudz ko no tādām latviešu zemes kopēju īpašībām. Joprojām tur visi cītīgi rušina, sakārto savas zemes un, kas vien var, kaut ko audzē – vai nu tās šajā gadījumā ir puķu dobes vai siltumnīcu kultūras, vai kādam jau vēl pastaigājot redz arī sakņu dārziņus," saka Iveta Blūma

Un par to, ka Valmieras Brīvības iela ir zaļa, ziedoša, varēs pārliecināties jau pavisam drīz – pavasarī.