Vai zini?

Vai zini, kas bija Vilhelma Purvīša tuvākie studiju laika draugi?

Vai zini?

Vai zini, kā savulaik Ventspils prestižākā skola kļuva par "frāķiem"?

Vai zini, kas ir eksperimentālā arheoloģija?

Vai zini, kas ir eksperimentālā arheoloģija?

Viena no jomām, kas visciešāk saskaras ar mītiem arheoloģijā, ir eksperimentālā arheoloģija. Ikdienā veicot dažādus arheoloģiskās uzraudzības darbus, kuru ietvaros nereti jāveic arī plašāka izpēte, ļoti noder zināšanas, kas iegūtas, praktiski rekonstruējot dažādas pagātnes dzīves lietas, jo ir tikai dabiski, ka, laikam ejot, daudzas lietas aizmirstas. Iedodiet mūsdienu jauniešiem veco labo telefonu ar klausuli un ripu, būs ko paskatīties.

Vai zini?

Latvijas Radio 3 ciklā "Vai zini?" kultūrpētnieki, vēsturnieki un citi eksperti skaidro dažnedažādus terminus, vēsta par interesantiem artefaktiem un neparastām idejām.

Arheoloģija jau sen nav senlietu vākšana ar mērķi tās izdevīgi pārdot, kā tas bija 19. gadsimtā. Mūsdienās arheoloģija ļoti saaug ar dabaszinātnēm un kļūst arvien tehniskāka.

Savukārt eksperimentālā arheoloģija ir arheoloģijas nozare, kas nodarbojas ar pagātnē izmantotu lietu un parādību rekonstruēšanu un testēšanu, lai labāk interpretētu un izskaidrotu to, ko atrodam un ieraugām izrakumos, un pa gabaliņam saliktu atpakaļ pagātnes ainu.

Un ne tikai lietu – notiek seno ēku, transporta līdzekļu rekonstrukcija un testēšana. Te viens no celmlaužiem šai jomā bija daudziem labi zināmais norvēģu ceļotājs Tūrs Heijerdāls 20. gadsimta vidū. Latvijā zināmākais arheologs, kas pielietoja eksperimenta metodi, lai interpretētu senās apbūves paliekas Āraišu ezerā, bija Jānis Apals, kas pēc ilgas izpētes rekonstruēja un izveidoja Āraišu ezerpils rekonstrukciju.

Eksperimentālā arheoloģija tieši ar to atšķiras no vienkārši vēstures rekonstrukcijas, kas ir daudzviet populārs hobijs. Te izgatavotais, piemēram, bronzas laikmeta zobena atdarinājums pēc lējuma var tikt sistemātiski salauzts, lai iegūtos datus salīdzinātu ar izrakumos atrastajiem piemēriem. Pagātnē bieži vien lietas ir lauztas speciāli, piemēram, dažādos apbedīšanas rituālos. Tur ir pilnīgi skaidrs jautājums apakšā eksperimentam – cik grādos priekšmets jāuzsilda un tieši kā jāsit, lai lūzuma struktūra būtu tāda pati kā izrakumos atrastajam; nevis vienkārši skraidīt ar šī arheoloģiskā priekšmeta atdarinājumu pa festivāliem, kā tas būtu vienkārši vēstures rekonstrukcijā.

Eksperimentālā arheoloģija ir tieši tā arheoloģijas nozare, pateicoties kurai visaktīvāk tiek nīdēti dažādi aplami pieņēmumi par dažādu lietu pielietojumu, efektivitāti, funkcijām.

Viduslaikos ticēja, ka senās keramikas lauskas, ko zemnieki arot atrada, liecina par rūķu pazemes civilizācijām.

Savulaik pastāvēja uzskats, ka akmens cirvji gatavoti paaudzēm – "sāka vectēvs, pabeidza mazdēls…". Tāpat bija viedoklis, ka pie mums lietoti bumerangi, bet tie izrādījās zivju šķēpu detaļas – sānu piespiedēji. Nereti sastopam priekšstatus, ka senie zobeni svēra 15 kilogramus.

Viens no dīvainākajiem pēdējos gados nozares literatūrā nodrukātajiem kurioziem ir, ka Latvijā kādā bronzas laikmeta pilskalnā atrasts no māla izgatavots "grauda modelis", kas varētu būt pielūgts agrīnās lauksaimniecības kopienās. 

Tā ir šī vēl iepriekšējā laikmeta tendence, ka pagaidām īsti neizskaidrojamo mēģina izskaidrot kā "kulta vai rituāla priekšmetus", par ko šodien pārsvarā visi iesmej.

Šeit pat nevajag eksperimentu, lai noskaidrotu to funkciju, pietiek apkopot pietiekami plašas analoģijas citzemju materiālā. Tieši tā izskatās lingas lodītes. Aizvēsturiskā ieroča – lingas – tradīcijas Eiropā ir dzīvas, piemēram, Baleāru salās. Tur un citviet šādu atradumu ir milzums.

Eksperimentālā arheoloģija ir kā kriminālistika – piemēram, ļoti populāra metode ir kremācijas eksperimenti, slavenā 1960. gados veiktā mājas dedzināšana Dānijā, palieku aprakšana un aklais tests studentiem pēc 30 gadiem.

Diemžēl Latvijas Universitātē arheoloģijai kopumā ir pienākuši  grūti laiki. Sakarā ar reorganizācijām un pārcelšanos viss iet tikai mazumā. Un diemžēl eksperimentālā arheoloģija nav iekļauta programmā. Tādēļ savulaik, jūtot, ka pieprasījums ir, bet nav iespēju docēt to pastāvīgi, lai situāciju glābtu, tika iets plašāk, izveidojot Baltijas Eksperimentālās arheoloģijas vasaras skolu. Sākumā tā notika Āraišos, bet biežo vadību maiņas dēļ un dziļākas intereses trūkuma dēļ pēc 2015. gada pārcēla vasaras skolas norises vietu uz biedrības "Latvijas Arheoklubs" nomāto zemes gabalu Rīgā, Lucavsalā. Te to ir apmeklējuši visai liels skaits gan Latvijas Universitātes Vēstures un filozofijas fakultātes arheoloģijas un Humanitāro zinātņu fakultātes antropoloģijas studentu, gan skola ir pieejama interesentiem no malas.

Vai zini?

Vairāk

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Saistītie raksti
Svarīgākais šobrīd

Informējam, ka LSM portālā tiek izmantotas sīkdatnes (angļu val. "cookies"). Turpinot lietot šo portālu, Jūs piekrītat, ka mēs uzkrāsim un izmantosim sīkdatnes Jūsu ierīcē. Uzzināt vairāk

Pieņemt un turpināt