Žurnālista Mārtiņa Ķibilda (1973 – 2019) veidotos stāstus par Latvijas vēsturi Latvijas Radio 3 "Klasika" rubrikā "Vai zini?" ieskaņojusi Jaunā Rīgas teātra aktrise Guna Zariņa.
Arī Zigfrīds Anna Meierovics 18. novembri nesvinēja. Rezidenci viņš bija pārcēlis uz lētāku vietu – īrētu dzīvokli – un todien strādāja: rakstīja ielūgumus Londonas latviešiem uz pasākumu pēc nedēļas, kurā ziņošot par Latvijas nākotnes izredzēm un uzdevumiem. Izredzes joprojām bija niecīgas, bet uzdevumu – ai, cik daudz! Nākamajā rītā pēc 18. novembra latvieši saprata, ka nekāda brīvība nav iegūta. Cīņa par brīvību vēl bija priekšā. Ne tikai ierakumos, bet arī diplomātu salonos.
1919. gada janvārī, kad Latvijas Pagaidu valdība Liepājā glābās no boļševikiem, Londonā pie Meierovica, nu jau ārlietu ministra, ieradās Jānis Čakste. Abi devās uz Parīzi. Tur sākās Parīzes Miera konference – latviešu lielā cerība panākt de iure starptautisku atzīšanu. Tobrīd viņi nenojauta, ka cīņas Parīzē būs vēl daudz ilgākas par Brīvības cīņām dzimtenē. Izņemot britu doto de facto atzīšanu, nevienam citam pasaulē tāda Latvija lāga nerūpēja. Vēl ļaunāk, bija nomainījies britu ārlietu ministrs, un jaunais – grāfs Džordžs Kerzons, nikns Balfūra oponents, – nožēloja britu labvēlību pret latviešiem.
Pasaule vēl cerēja uz Krievijas atbrīvošanos no Ļeņina. Bija sācies Krievijas pilsoņu karš, un Parīzē visi turēja īkšķus par baltgvardiem. Visi, izņemot tautas, kuras bēga no cariskās Krievijas jūga.
Lielvarām bija katrai sava ieinteresētība Krievijas impērijas atdzimšanā: briti cerēja uz pretspēku kreisajai Vācijai, amerikāņi – agresīvajai Japānai, bet Francija vēlējās atgūt milzīgos cara kredītus, ko Ļeņins, loģiski, netaisījās atdot. Visi nosprieda, ka par līdzšinējās Krievijas mazo tautu likteni jālemj Krievijas parlamentam, kad tāds atkal taps.
Parīzes Miera konference ilga gadu – līdz 1920. gada janvārim. Latvija jau bija izcīnījusi savu zemi, ievēlējusi parlamentu, noslēgusi miera līgumu ar Krieviju, bet pat tas nelīdzēja. Visi gaidīja, kā beigsies Krievijas karš. Latviju neatzina de iure, jo tā nebija uzņemta Tautu Savienībā, kas tika dibināta Miera konferencē Versaļas līguma rezultātā. Bet to neuzņēma Tautu Savienībā, jo tā nebija atzīta de iure.
Latvijā sāka protestēt, ka mēs, maza tauta, bez tādas savienības varam arī iztikt. Meierovics to necieta: "Pasaules kartē nav lielu un mazu tautu! Tautas lielumu nosaka nacionālā pašapziņa un gara apvāršņi!"
Vai zini?
Latvijas Radio 3 ciklā "Vai zini?" kultūrpētnieki, vēsturnieki un citi eksperti skaidro dažnedažādus terminus, vēsta par interesantiem artefaktiem un neparastām idejām.
Diemžēl mazām tautām to nosaka arī pasaules kārtība. Tikai 1920. gada beigās pasaules kārtība sāka iegrozīties mums par labu. Kļuva skaidrs, ka Krievijas pilsoņu karā uzvar Ļeņins un cariskā Krievija neatdzims. Antantes sabiedrotie kļuva pielaidīgāki. Meierovicam bija izdevies iekarot Itālijas un Francijas labvēlību, un tas nostrādāja. 1921. gada janvārī Parīzē notika Antantes Augstākās padomes sēde, itāļi rosināja lemt par Latvijas un Igaunijas atzīšanu. Briti to bloķēja, bet padomes prezidents franču premjers Aristids Briāns uz savu galvu tomēr iekļāva lemjamo jautājumu listē. Pretiniekiem vairs nebija ko iebilst, un
26. janvārī Latvija beidzot tika atzīta de iure. Rīgā – milzu svētki. Bet Meierovics nesvinēja arī tos.
Aristids Briāns viens no pirmajiem 20. gadsimta 20. gados proponēja vienotas Eiropas ideju, pat saņēma Nobela prēmiju, taču nerada atbalstu, un Eiropu 30. gados sāka plosīt jauns karš. Savukārt Meierovics, kļuvis par Latvijas premjeru (1921. gada 19. jūnijs — 1923. gada 26. janvāris), proponēja Baltijas savienības ideju. Arī tā izgāzās, un
Meierovics neslēpa sarūgtinājumu: "Ja mums vieniem pašiem būs doti 20 gadi neatkarības, tad uzskatiet, ka mēs esam ilgi dzīvojuši." Pravietiski! Bija 1922. gads. Pēc 18 gadiem Latvija tika okupēta.
No 38 Tautas padomes locekļiem, kas piedalījās valsts proklamēšanā, padomju okupāciju piedzīvoja 26. No tiem pusi – 13 – okupanti represēja. 10 nogalināja, trīs izdzīvoja. Vēl astoņi devās trimdā. Latvijas valsts bija pastāvējusi nepilnus 22 gadus – mazāk nekā mūsdienās kopš neatkarības atjaunošanas.
Tāpat kā 1918. gada 18. novembris, arī 1990. gada 4. maijs bija tikai viena īsa diena pa vidu garai cīņai. Paturēsim prātā, ka ne jau to vienu dienu mēs svinam un pat ne 100 gadus. Mēs svinam arī ceļu uz tiem un ceļu tālāk.
